mana pieredze ar pareizticību tāda, ka tā, salīdzinot ar rietumu variantu ir galēji intraverta un uz iekšējās motivācijas balstīta, resp. nekad nav tā kā izskatās, bet reizēm tieši otrādāk. tam ekstrēmajam dostojevska stāstiņam par slepkavu, kas pirms sišanas ar cirvi pārkrustījās tomēr ir liela jēga. un vēl svētceļnieka vārdi: lūdzies un dari ko gribi. un vēl tā apjausma, ka ticība ir nevis staru vainags galvā un saru vica rokā kā katoļiem, bet visa ķermeņa, visas cilvēcības dievišķošana, matērijas iesvētīšana. tas rada iekšienē kaut kādu tādu apgabalu, ko grūti pat nosaukt vārdā, kas atrodas kaut kur sirds rajonā, kur dzīvo motīvi un kur ciešāk ieskatoties to dieva seju vienmēr var saredzēt un sarunāties ar to, lai cik ārēji netīru dzīvi tu nedzīvotu. kamēr rietumos viss pārsvarā ir juridiski sakārtots un strukturēts. tāpēc jau tā ir, ka pie mums viss ārēji glīti un kārtīgi, bet bez sirds, bet pie krieviem tieši otrādi.