Pastāsti, ja tas nav pārāk personiski!

Es kā daļēji krievu kultūrās pērlēs un mēslos uzaudzis bērns (jauktās ģimenes, ziniet) esmu traumēta ar privātiem reliģiskiem meklējumiem. Agrāk es to nojautu ļoti neeksplicītā veidā, bet tad gluži nesen, sākot interesēties par Sudraba laikmetu Krievijā, sāku aptvert, no kurienes nāk šīs noslieces. Bet tas tā. Vienkārši saistībā ar šīm kultūrnoteiksmēm, ko es izjūtu sāpīgi, saasināti un ar zināmu devu sentimenta, es.. nez, kā lai to pasaka.. nu ja es samanu tādas noskaņas (neeksplicētas un visumā tikai impicītas) pie citiem cilvēkiem, tad manī rodas nevis ziņkāre, bet vēlme. Tāda, kāda varētu rasties, ejot gar savām bērnības mājām, kurās jau sen dzīvo citi cilvēki.