nekādi nevaru nomierināties jau vairāk kā nedēļu, tāpēc pirms mājās braukšanas speciāli ienācu internetsalonā izgāzt savu sašutumu par ievas brīnumainajām pārvērtībām, kurās divas absolūti nekadas tibas, tipa "tērpu mākslinieces" izmeta miskastē un apņirgāja kādas kordiriģentes mīļāko, absolūti oriģinālu tirkīzzilu kleitu, pēc tam vēl veselu kaudzi drēbju, kuras neatbilda viņu "standartam", pat viņas seģeni, kurā diriģente, mazs mīļš radoss murkšķis, bija diriģējusi savus tautastērpos saģērbtos koristus, saņemusi balvas, svinējusi jubilejas, un līdz ar to izmeta tajā miskastē visu viņas dzīvi ar priekiem un bēdām, un tad saģērba viņu kaut kados bezpersoniskos lielveikalu lupatos, kas gan nebija ne par platu ne par šauru, bet krāsās saskanēja pēc visiem sūda gostiem. it ka tas būtu galvenais. it kā cilvēks nebūtu pats sev vienīga mēraukla. tāda ņirgāšanās par cilvēku kā personību, nereāla. un ko diriģente? viņa protams turejās godam - lādzīga un laipna. pēc tam viņu palaida uz skatuves - sakrāsotu, iepēruši čolkā sarkanu loku, atdeva viņas vīram tipa uzlabotu. cerams viņa mājas pēc tam ilgi raudāja, tā būtu tikai dabiska reakcija, pēc tam izvilka no miskastes savu mīļo zilo kleitu, iekāra atpakaļ skapī, izmazgāja salakotos matus un atgriezusies pie sevis aizmiga sava vīriņa rokās. bet tas jaunās kleitas pēc tam atdeva kaimiņienēm.