moška neviens nepaskaidrojis, jo visa tā emociju būšana ir baigi piņķerīgā padarīšana (spriežu pēc sevis - dažreiz neiespējami pat sev paskaidrot, kāpēc, piemēram, vienā brīdī par kaut ko sacepies, a jau pēc pāris stundām la la lā la la lā, morje pakaļeno, lietus pofui un tādā garā vai arī tieši otrādāk)

nu tā, ka, pirmkārt tas viss baigi neracionāli
un otrkārt, mēs tāda drūmā klusētāju un sevī turētāju ziemeļniektauta vai kas tur, un ņemties(how are you today/are you happy) ar emocijām vispār, kur nu vēl kāda cita emocijām nepamatoti paliek vien kaut kādu ūber-nemāku-pat-definēt-kādu cilvēku(think Lina) rokās/ziņā