nu. man in general liekas, ka cilvēki sāk pārdzīvot to, kādi nav, ārēju faktoru ietekmē.

nu tobiš, es, piemēram, bērnībā vazājos pa dārzu un vadāju ekskursijā iedomu tūristu grupu. un tad vecmamma pateica, ka tikai traki cilvēki sarunājas ar sevi. vot, vairāk nevadāju.

vai, piemēram, es vienam džekam uzbraucu jaungadā, ka viņš konkrētajā cepurē izskatās pēc rūķa, un vairāk viņš tajās dienās to cepuri neuzvilka.


un man šķiet, tas darbojas arī tādos gadījumos, kad nenotiek ārējas izmaiņas, bet vnk cilvēks sāk fokusēties uz to, kāds nav/ko nedara, utt.

piemēram, kāds pasaka, aptuveinu tu taču esi šitāds un tāds, tev vajadzētu darīt šitā vai tā. vai arī jautā, kāpēc tu nedari šitā. vai visādi pārmetumi.utt.

nu -jo man šķiet, ka tas, ko pašam patīk darīt ir dabiski un patīkami. tas, kas var sevi padarīt sev pašam netīkamu/vai likt iegruzīties, ir kaut kādas latiņas/priekšstati. un pat ja tās it kā nav ārējas, jo dzīvo "mavā"galvā, tad, man šķiet, parokot dziļāk/tālāk pagātnē vienmēr var nonākt līdz punktam, kur kāds cits tās iebāzis "man" galvā.

tāpēc ārējām.
(bet varbūt Tavā gadījumā tā nav. es jau nezinu, par ko Tu šo raksti, varu tik interpretēt kaut kā, kā sanāk)