16:24
Cilvēka un Esības attiecības var un mēdz būt tik ļoti dažādas - un tomēr iespēju piedzīvot to pārmaiņas sedz kapa smilšu smaguma baiļu bargā un vilšanās salauztās sirds - pasaules sirdsapziņas - sāpju izlietā maska.
Tik mulsinošas ir neaptverami mazā pasaules centra jūtu fīdbeka ķēdes un cilpas, ka vieglāk ir krist - uz priekšu vai sāniem, vai mugurpusi -, zaudēt līdzsvaru, izlekt pirms avārijas tā vietā, lai censtos to novērst. Bailes no sargsuņa pārvērstas baisā ienaidniekā, un mēness debesīs tēmē kā žandarma lukturis it kā uz tevi, it kā uz to, kas vēl notiks. Bailes - un šaubas - vai drīkstu? Vai drīkstu iet tālāk? Policists debesīs klusē. Ēna skrien līdzi un neprātā čukst: paskat, cik tumšs tevī tas, ko vēl neredz! Kā būs, ja to apspīdēs debess?
Bet gaisma, tekot gar ādu, kutina, smejas un raud, pati sevī, un saka: es nezinu, kā tu jūties, bet man ir vienalga. Es spīdēšu tik un tā, pati priekš sevis, kā debesīs, tā virs zemes, kā pirms tagadnes, tā uz tevis, bet tu esi tumsa - tūdaļ aiz ādas, tava miesa ir ēna, tavi plaksti ir slēģi. Gaismai ir mājas debesīs, bet tev ir jāmīt uz zemes. Zeme tik vieglu masu kā gaismai savās smagajās rokās nenes.
Izslīd pavediens un kreļļu bumbiņām ir brīdis laika aizbēgt. Roka nāk no debesīm tik lēni, ka izvēlei tiek dota tikai viena zilbe laika: jā vai nē.
Sekunžu rādītājs neskalda laiku - tas skalda sevi par nespēku sajust un zināt. Tas akli skrien tālāk, pa apli, noteiktās iedaļās. Cik svešs ir šis debesu ķermeņa gājums uz naglas pie sienas! Es te, pie zemes, es te, uz savām kājām, ar savu neredzamo būtni nepavadu dienas! Es pavadu sevi - un pasauli, kura spēj atklāties gaismā, bet zogas klaji pa tumsu, netraucēta. Cilvēka acis kā paparazzi - picto-nazi - krāj fotoalbumam brīžus. Pagātnes zārki un gaismas kauns apspīdēt vēlreiz to, kas ir bijis, - par tagadnes cenu - šalc kā vējš tumšās lapās un nočīkst kā priede vējainā naktī, bet tu tikai jūti, ka kusties uz priekšu - un nav tava daļa, ka tevis šai vietā vairs nebūs.
