Ko darīt, ja tas, ko gribās pašam, bija pirmais, un tikai vēlāk pamanīju, ka tas sakrīt ar dievu un fīreru pavēlēm.
Jā, esmu pamanījis, ka griba, kas saistīta tikai ar manām interesēm un to realizācijas augļiem, ir pilnīgi bezjēdzīga. Dzīvot sev - muļķīgi. Manā pasaulē cilvēks ir īsts cilvēks tikai tad, kad dzīvo, mirst un asiņo kāda cita - idejas, cilvēka, utml - vārdā. Mums vienkārši atšķirīgas pieredzes, tas saprotami.

piemēram, kāds cilvēks pieņem dogmu, maldīgi uzskatīt, ka viņš iestieg gara un saprāta nomiedzī, gluži otrādi, viņam nemitīgi sava defektīvā iedaba un uzskatu jāpārveido saskaņā ar dogmu, it īpaši mainīgajā, straujajā, pārejošajā faktu un argumentu, un dažādu problēmu pilnajā profānajā pasaulē, kas ir svārstiga, bet sakrālais gluži pretēji, nemainīgs, bezlaicīgs, monolīts. darboties saskaņā ar dogmu vienmēr būs ievērojamu intelektuālo piepūli prasošs process, kurā ir iekļautas gana daudz izvēles, un gaa daudz iespēju kļūdīties un šīs kļūdas labot, kā jau teicu, cilvēka defektīvās dabas dēļ. visa ētika, lai vai kāda tā būtu, ir balstīta cīņā pret afektiem (pret dzīvniecisko mūsos?) .