Rīts sākās ar lielu miegu, ar pāris domstarpībām, garstāvokļa maiņu un ziņu. Ziņu, ka cilvēkam ir beidzis sāpēt. Skumīgi un bēdīgi, bet tā ir labāk.

Ir savādi, ka nepilna gada laikā tas ir 3 cilvēks, kam vairs nesāp.

Asaras man ripoja pāri vaigiem, kā lietus lāses, kas ziemā pārvēršas par sniegpārslām. Tās veldzēja sakarsušos vaigus, bet nespēja mierināt sirdi. Ko sacīt varu cilvēkiem!? Nemāku es pateikt vārdos, bet sirdi savu atveru, kur dziļi brīnums glabājas. Tas brīnums, mīlestība ir ko dāvāju es Jums.