Bija jābūt uz kaut kādu vienu lekciju šorīt. Tas nozīmē, ka man jāceļas jau sešos, lai līdz auditorijas ērtajiem krēsliem nonāktu savlaicīgi. Ja reiz ta ir vienīga lekcija šonedēļ, tad nebūs liels zaudējums, ja netiks (jau netika) apmeklēta.
Mājās atgriezies mūsu kastrētais runcis, kurš laikam saprata, ka te var paēst un izgulēties pa brīvu, turklāt gājiens ar domu "stāvēs vai nestāvēs" visticamāk nav vainagojies ar panākumiem. Nabaga kastrātiņš, iespējams viņš šādu likteni ir pelnījis daudz mazāk nekā dažs labs cilvekveidīgs radījums.
Varētu pazvanīt čabulītim un uzjautāst, vai varbūt pusdienās ko nevajag, bet šāda cēlsirdība būtu pilnīgi lieka-ledusskapī ir viena kubikcentimetra liels siera gabals, veca majoneeze, tikapt vecs piens u.c. dārgumi, kuriem laiks jau ceļot uz miskasti. Nu neko, gaidīšu tāpat savu dārgumu, jo par kādu mērgli es viņu neuzskatītu (un par laimi viņš pat sevi arī), tas ērms ir tāds dikti mīļš tomēr.