Nu tas ir pzd es teikšu. Aizejam normāli ar viņa draugiem skatīties hoķi. Viss normāli. Alus kaste blakus, viss kā parasti. Kastes saturs protams tiek tukšots nepārtraukti, bet tad temps paliek lēnāks, jo katrs kaut kā vairak vai mazāk apzinās savu reibumu un šo procesu pārtrauc. Bet nē, process turpinās, jo manējais STOP saprot tikai tad, kad kaste jau piepildīta ar tukšo taru. Noliec blakus kaut veselu alus rupnīcu un prom neies ātrak līdz nebeidzamie noliktavas krājumi nerādīsies tukši. Besī, ka mūžīgi draugu barā vienam ir jāaizlej acis un jāruna glupības un tas vienmēr ir mans čabulītis. Kaut ko teikt protams bezcerīgi, jo nelokāmā patiesības apziņa tikai vienas personas ietvaros ir nepārlaužama. Kā akmenī būs iecirsts pat fakts, ka zāle kļuvusi lillā. Ja tā saka, ta ir un bezcerīgi būtu iegalvot pretējo-visiem acīmredzamo. Kāda gudriniece jau teiks, ka vajag izrunāties, vajag reiz noskaidrot, kur slēpjas problēma, bet uz to visu es varu atbildēt diviem vārdiem-ej d... jo skaidrot cilvēkam, kas ir mūžīgā % ietekmē ir lieki, jo nevajag daudz, lai nākošajā dienā atcerētos faktu-bija kaut kāda saruna. Jā, strādā, pelna, stress un tādas lietas, bet nu johaidī, ja var plātīties un man pašai klārēt, cik lielisks mums sekss, ja vienalga antidepresants ir brūni apgrābstītā alus pudele. Un pēc tam- ak vai...esmu izdzēris par daudz, es neesmu spējīgs. Bļin.. tev blakus guļ tīri pievilcīgs skuķis, kurš trinas apkārt, bet tai vietā tik konstatē faktu-ak vai...
Es vēlreiz saprotu to mazliet citādo vīriešu domāšanu, bet sūdi jau tādi, ka parunajot kaut čabulīša draugu lokā, saproti, ka tie cilvēki sava ziņā ir tieši tādi paši, bet tomēr mazliet piezemēti.
Citreiz tiešām apnīk un gribas visu uzmest un sakravāt koferīšus, bet tad rodas jautājums, cik lielā mērā tās problēmas ir ta vertas un vai tada veidā nebēgu nieka pēc. Draņķīgi, bet nav jau tas vecums,kad aiz muguras būtu vairākas ilggadējas attiecības, lai savilktu kaut kādus secinājumus.