tā šķiet, ka tavu māti kaut kas nomāc. tu neesi pie vainas, bet kaut kas viņā pašā...
bet es īsti nevaru pateikt, neesmu psihologs...

Vo vo, man ar liekas, ka īstenība mammai pašai kaut kādas problēmas. Sievietēm pēc četrdesmit jau tādas pašas hormonu svārstības, garastāvokļu maiņas utt, kā pusaudžiem, vai pat varbūt vēl trakāk!! :))
Diemžēl laikam palīdzēt nevaru, ne ar kādu padomu. Pašai ir bijuši strīdi ar mammu, pa logu izmesti zābaki, solījumi "es nekad nebūšu tāda kā VIŅA", utt. Varu vienīgi apsolīt, ka tas pāriet.
Varbūt Tev palīdzēs doma, ka galu galā - katra nākošā paaudze taču ir gudrāka par iepriekšējo, (t.i. Tu esi gudrāka par saviem vecākiem), un gudrākais neceļ kašķi, un arī neapvainojas. Gudrākais ir mierīgs kā tanks (vai Buda), un dara labas lietas.

''...gudrākais neceļ kašķi, un arī neapvainojas. Gudrākais ir mierīgs kā tanks (vai Buda), un dara labas lietas.'' - agree :))

Uz vienas rokas pirkstiem tādus gudros var saskaitīt. He. Katram ir nervu sistēmas kaut kāda robeža. :D

man mājās ir gandrīz tāpat. savu māti es jau uztveru kā divus dažādus cilvēkus - viena ir māte, tā, kura parasti ir piedzērusies, kliedz uz mani un salīdzina mani ar savu darbabiedreņu labajiem, normālajiem bērniem. otra ir mamma, kura parādās tikai dažreiz, un kuru es neienīstu.

Zini, mana māte ir tieši tāda pati. Tikai pakāpienu vietā ir grāmatplaukti. Kuri ir tīri, jo pirms kāda brīža, viņai mājās neesot, esmu tos noslaucījusi.
Un asaru plūdi par to, kāpēc viāni tāds liktenis un kāpēc es tik grūts bērns. Un bla un bla, un bla.
Es to norakstu uz nepārprotamu klimaksa tuvošanos.

paldies jums visiem. ir tik labi dzirdēt.