:"Tu visu laiku runā tā, it kā tu mani ienīstu. Tas no attieksmes noprotams, un no vārdu izvēles."

tas vienkārši nav godīgi.
atgriežoties mājās, pamanu, ka pēc 20 minūtēm jau jākāpj ritenī un jābrauc uz kori. un kas mani sagaida? neapmierināta mamma, kas kleidz, ka visu dienu gaidīja, lai es varētu noslaucīt verandas pakāpienus. nē, man uz kori jāskrien! kā!? tad rīt obligāti!
tas jau nekas, ka stundām ilgi esmu nostaigājusi; līdz korim aizminos, dziedu pusaizmigusi un šķībi. kājas sāp.
nonāku mājās un redzu, ka pie garāžas stāv nenolikts zāles pļāvējs. ieeju mājās, pasveicinu māti, pasaku, ka nolikšu pļāvēju - noskrienu, attaisu garāžu, ievelku riteni, iestumju pļāvēju.

ieeju virtuvē. man slāpst.

pieeju pie izlietnes, kur stāv trauki. tos nomazgāju, maz jau bija.
sniedzos pēc glāzes, bet pēkšņi ieskrien nikna mamma un kliedz, ka uz mani paļauties nevar.
es, dabiski, jautāju. atbildi saņemu skaļu: tu nenoslaucīji kāpnes!
es, nedaudz aizvainota, saku: bet pa kuru laiku?
TU ESI BEZATBILDĪGA! TU DOMĀ TIKAI PAR SEVI!
bet es tikko atnācu!
IZBEIDZ!
es nesaprotu!
AIZVERIES, LABI!?
tas nav godīgi! es tikko atgriezos! kā es varēju paspēt to izdarīt?
AIZVERIES!
es nevaru! tur nav loģikas!
ES TEV TŪLĪT KRĀMĒŠU!
(es aizvēros.)
Pirms iziešanas man pakaļ tika bļauts, lai es neiedomājoties, ka drīkst tikai slaucīt uz leju zālē, neizmantojot šaufeli.

jā, jā tie ir sadzīviski sīkumi. jā, viņa īstenībā ir ļoti laba. es nezinu, ko darīt. ES NEZINU, KO DARĪT!!

kā lai es tagad zinu, vai visus pienākumus esmu izpildījusi, ja, to darot pēc uzdotajiem likumiem, nav pareizi? un kāpēc diez es tik ļoti baidos būt nepareiza - visur? hmm? HM??

vija blakus istabā raud. jāskrien nomierināt. tā, lūk, nosvinēju skates.