paldies anet, paldies jums visām, bet - lieta jau tāda, ka problēma sakņojas manī. es neredzu to visu, ko redz citi. esmu akla.
vēl jo vairāk, es nevaru uzdrīkstēties par sevi domāt labāk, jo visapkārt ir tik daudz pierādījumu, ka es nerīkojos tā, kā vajadzētu.

tāpēc es saku - nemeklē sevī tās labās īpašības un nedomā par sevi ''labāk''. padomā par visām lietām, ko esi sadarījusi, kuras kādam nepatika [tādām jābūt, ja spēj sevi nosaukt par ļaunu] un pasmejies iekšēji par citiem. skan pilnīgi absurdi, bet tas palīdz novērtēt sevi. vismaz celt pašapziņu jau nu noteikti :D un kad tā ir pietiekami augsta, tad arī pārorientēties uz labajām lietām ir vieglāk, nekā mēģināt tagad sev iestāstīt: ''emsu skaista, esmu gusra, mīļa un jauka''

pieņem sevi tagad, kāda tu sev liecies, par ideālu, kādam jabūt: šausmīgai, ļaunai, nepatiesa... [labākās īpašības, lai mūsdienās izdzīvotu, kas īstenībā piemīt 95%, daži tikai par to nerunā un slēpj. nu nav vairs daudz to tikumisko meiteņu, kuras aprakstītas latviešu un citās literatūras grāmatās. sen jau vairs nav :) ]


Man gan ļaunums ar tevi neasociējas, bet ja tu tā saki...