hehē.. mums i tā, ka mums mājai maina jumtu.. un sagadījās, ka sāka līt lietus un kaut kas kaut kā ne tā tika atstāts un mans kambaris, esot visaugstāk un bezmaz tiešā saskarsmē ar jumtu, cieta. tagad pat negribas iekšā iet - kad nu viss nožuvis un es atkal esmu klāt - viss atkal jāsakārto.. mjau, kā nenesās prāts!
un no Spoguļa esmu redzējusi tikai fragmentus.. taču visu laiku, pie izdevības, paturu prātā, ka Jāredz..

ir reizi pa reizei ķermenis mani izbrīnījis, jā.. kā līdz pat mazākajai šūnai visam ir savs uzdevums.. un tā viņi darbojas un sadarbojas un izdzīvo[ju es]; rādās kaut kā līdzīgi ar pasauli, sabiedrību, cilvēks ir vienībiņa, visi darbojas, sadarbojas, pagaidām arī izdzīvo, pagaidām..
un man arī rādās, ka Tev izdodas veltīt laiku sev. Apsveicu :) dzīve. kā tāds liels piepūsts balons, tajā pašā laikā puķe, abi pietiekami vāri un skaisti un brīnumaini un paukš! - novīta..