| |
[Sep. 29th, 2012|07:09 pm] |
Esmu saņēmusi gan dzimumu maiņas grāmatiņu (visnotaļ cienījams formāts - liela, cietos vākos, dubultlapas utt.), gan pepijpuiku un pirātmeiteņu metodisko materiālu.
Pašai viedokļa par vislatvijas cepienu vēl nav, līdz ar to pētījums par personisko bērnu attieksmi tiks veiks maksimāli neitrāli. |
|
|
| |
[Sep. 29th, 2012|11:00 am] |
|
Zinātnieku nakts spilgtākais pasākums bija kopā ar  divi_g : tējas un kafijas dzeršana par Ls 1,20, līdzpaņemtās paikas apēšanu no iepriekšējās dienas banketa, spēlmaņu un dīvainu apsargu vērošana spēļu zālē Fēnikss. Bet kopumā nakts bija sakarīga - stipri mazāk cilvēku, labi lektori, interesantas programmas. |
|
|
| |
[Sep. 27th, 2012|10:05 pm] |
Tā projektu vadītāja, kura sūta desmitiem @, ir mainījusi pieeju komunikācijai ar mani - vismaz 40 minūšu gara telefonsaruna katru dienu, līdz detaļai precizējot katru niansi.
Vienīgais mierinājums šajā laikā - apziņa, ka ar šo sarunu es izglābju kādu citu upuri, jo, ja vēstuli vienlaikus var nosūtīt desmitiem adresātu, tad saruna tomēr ir individuāla. |
|
|
| |
[Sep. 26th, 2012|11:28 am] |
Sildu rokas pie krāsniņas. Lāzerprintera krāsniņas.
Un karstām papīru loksnēm. |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2012|10:56 pm] |
AnnSummers atsūtīja ziņu, ka viņi nav piegādājuši aizvēsturisku pasūtījumu, un man ir 45 mārciņu depozīts, ko notriekt aktuālajā izpārdošanā.
Bet nesaista nekas tur pēkšņi... Nez kāpēc...
Vo, nopirkšu trīs rabbitus un pavadīšu klusu un mierīgu ziemu. |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2012|10:07 pm] |
Hmmm, Latest posts tukši. Tā ir zīme?
UPD: Tikai acumirkļa gļuks |
|
|
| |
[Sep. 25th, 2012|11:11 am] |
Vienā projektā klienta pārstāvim nomainījusies kontakpersona. 3 nedēļu laikā no jaunā cilvēka esmu saņēmusi 123 e-pastus.
Nosūtītas 20 atbildes.
Līdz ar to mani sāk interesēt, kurš nākamais mainīsies šī projekta ietvaros. :) |
|
|
| |
[Sep. 24th, 2012|10:45 pm] |
Atļāvos mazu vaļību ar nosaukumu "basām kājām pretī rudenim". Sīkais, smidzinošais lietus ir zīme, ka šī būs pēdējā reize. Ir laiks iegrimt krēslos kādā klusā salonā, lai taptu maigas pēdas un sarkani nadziņi.
Sireāla sajūta šoruden. Ka viss ir palicis kaut kā pārāk nopietni. Darbs. Es pati.
Viss notiek kaut kā pārāk pa īstam.
Ir beidzies laiks rotaļām. |
|
|
| |
[Sep. 24th, 2012|04:55 pm] |
|
Novadīju prezentāciju. Īsu. Bet vienu no sarežģītākajām ever. Auditorija - demotivētu pedagogu pūlis. |
|
|
| |
[Sep. 24th, 2012|09:57 am] |
|
Šajā pirmdienā man rodas sajūta, ka cilvēce cenšas sarunāties, izmantojot google translate pakalpojumus. |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2012|11:55 pm] |
- vai tev patīk klases meitenes?
- kad vajadzēs, tad patiks! |
|
|
| |
[Sep. 22nd, 2012|10:39 pm] |
|
Vienīgais šī gada konflikts, kur man kā mātei nācās iejaukties, bija skaidrošanās par to, ka mana meita saņēma kāvienu no puiša, kurš protestēja pret to, ka viņa bērnudārza grupiņā bija ienesusi lapās ietītas desmit sliekas. |
|
|
| |
[Sep. 21st, 2012|09:20 am] |
|
hmmm, ne visu dzīvē var sasniegt ar lielām un arī pat ne ar ļoti lielām pūlēm. |
|
|
| |
[Sep. 19th, 2012|10:04 pm] |
Mostos ar šausmīgām dvēseles sāpēm. Interesanta ir zemapziņa, jo man psihe parasti pa nakti spēj sakārtot pat nesakārtojamo. Vai vismaz nomierināt.
Tagad viss ir otrādāk.
Šķiet, sāpes smeldz visu laiku, bet paši, paši baisākie ir tieši rīti. Sajūta ir kā sapnī - tu steidzies, skrien no visa spēka, bet saproti, ka ķermenis ir sasiets, smags un kustās lēnā pastaigas solī. Tu centies piecelties, lai strādātu, bet laiks aizplūst tukšumā. Stundas vienkārši izšķīst.
Prāts un miesa gaida dienu, lai iestrādātos, gaida barību - intelektuālu, emocionālu vai pseidoemocionālu, lai tiktu prom.
Tālāk no rītiem. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2012|07:57 pm] |
Gribēju ieiet baznīcā padomāt par dzīvi. Verot durvis, šausmīgi samežģīju kāju.
Tagad ir elle. |
|
|
| |
[Sep. 18th, 2012|01:39 am] |
Garš projekts
Partneri kā partneri, tikai viena beibe uzvedas kā hmmm.... meitene no laukiem (?).
Nu, nevar izstāstīt to sajūtu - pārtrauc, uzdod savādus jautājumus, katrs teikums sākas ar es. Slimīga fokusēšanās uz sīkumiem, nenozīmīgas detaļas tiek pārspīlētas. Astoņpadsmit @ dienā, lai pēc tam iestātos divu nedēļu klusums. Apģērbs - konstanti džinsas, poliestera blūzītes un īsas jaciņas. Ilgviļņoti mati ar ataugušām saknēm un nelīdzeniem galiem.
Projekta nodošanas diena
Visi sasēdušies pie galda, projektors rūc, kafija un smadzenes kūp, slaidi un gudras frāzes griežas.
Pēkšņi atsprāgst durvis, kāda satriecoša, blonda būtne, gariem, taisniem matiem, profesionālu dienas meikapu (!), viegli rozā žaketītē ar pieklājīgu, bet aicinošu dekoltē, seksīgos, bet ne vulgāros svārciņos ienesas iekšā, klusi kaut ko nočukst par kavējumu un nosēžas galda galā.
Iestājas apjukums. Jo neviens, neviens to sievieti nepazīst!!! Līdz..
..līdz mirklim, kad viņa atver muti pirmajam jautājumam... |
|
|
| |
[Sep. 17th, 2012|11:45 pm] |
Pielikts viens punkts.
Es zinu un pazīstu punktu ilūziju. Katrs tāds automātiski paredz turpinājumu.
Tāpat kā robežu iezīmēšana patiesībā definē konkrēto attiecību bezgalību.
Tā atver resursus - izmantojamos un neaizskaramos.
Tā paredz drošības telpu, kur atgriezties, un telpu izaicinājumiem, eksperimentiem un meklējumiem.
Vēl ir laiks.
Augt un pieaugt.
Rotaļājoties starp punktiem, telpām un robežām. |
|
|
| |
[Sep. 14th, 2012|11:11 pm] |
|
pārāk daudz nosacījumu... beznosacījuma mīlestībai... |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2012|09:34 pm] |
MAS par to, cik ilgi spēts palikt vecāku sapulcē
es aizgāju prom tad, kad vecāki palūdza uzrādīt, ar cik dziļām karotēm bērni ēd zupas... |
|
|
| |
[Sep. 12th, 2012|11:59 pm] |
|
Man atkal ir augšanas sāpes |
|
|
| |
[Sep. 12th, 2012|03:27 pm] |
Mēģinājums šķērsot Valdemāra ielu pie Nacionālā teātra neizdevās ne gājējiem, ne autovadītājiem.
Visa satiksme bija manuāli apturēta, un laika skaitīšana sākās no tās minūtes.
Gaidīšana ievilkās, visi kaut ko kaut kur kavēja.
No taksometra izkāpa šoferis un sāka kliegt uz zilā tērptiem vīriņiem satiksmes straumes vidū.
- Turki, turki tūlīt brauks! - pretī viņam kliedza policisti
Delegācijas strīpa arī pabrauca garām. Ar tiem pašiem karodziņiem, kas prezidentam bija aiz muguras muļķīgajā pārteikšanās reizē... |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2012|11:59 pm] |
|
Maza sanākšana mazliet dzēsa manas bažas par strauji progresējošo sociopātiju. Jebkurā gadījumā, nonākot starp līdzīgi domājošiem, dzīvojošiem un strādājošiem, jautājums par to, "kāpēc es tāda monstroza, ka apkārtējos traumēju?", īslaicīgi nomainās pret "iespējams, ar mani viss ir kārtībā, vien apkārtējie ir tādi viegli ievainojami" |
|
|
| |
[Sep. 11th, 2012|10:10 pm] |
|
Šķiet, pēdējais laiks kompja ziņu lapu nomainīt ar twitter plūsmu |
|
|