|
Sep. 19th, 2012|10:04 pm |
Mostos ar šausmīgām dvēseles sāpēm. Interesanta ir zemapziņa, jo man psihe parasti pa nakti spēj sakārtot pat nesakārtojamo. Vai vismaz nomierināt.
Tagad viss ir otrādāk.
Šķiet, sāpes smeldz visu laiku, bet paši, paši baisākie ir tieši rīti. Sajūta ir kā sapnī - tu steidzies, skrien no visa spēka, bet saproti, ka ķermenis ir sasiets, smags un kustās lēnā pastaigas solī. Tu centies piecelties, lai strādātu, bet laiks aizplūst tukšumā. Stundas vienkārši izšķīst.
Prāts un miesa gaida dienu, lai iestrādātos, gaida barību - intelektuālu, emocionālu vai pseidoemocionālu, lai tiktu prom.
Tālāk no rītiem. |
|