| |
[Sep. 2nd, 2013|09:55 pm] |
Pirms vairākiem gadiem iepazināmies. Man nepatika viņa, es viņai. Sadarbojāmies, jo tāds bija klienta uzstādījums, un bizness nav pozitīvu emociju sala.
Drīz vien sapratām savu sinerģētisko spēku un sastrādajāmies, neskatoties uz vienmēr jūtamo personisko nepatiku.
Gāja laiks, mainījās spēka pozīcijas, klients pazuda, sadarbība palika.
Mazs pārpratums, liels uzmetiens, un kļuvām par konkurentēm. Viena otru plosījām no attāluma, cilvēki blakus palīdzēja. It īpaši tie, kuri nostājās frontes abās pusēs.
Pirms gada gada viņai piezvanīju. Pirmā.
Vakariņas krogā, garas sarunas, šaubas, pārbaudījumi. Un soli pa solim sākām sadarboties.
Viņa joprojām ir mana nozīmīgākā konkurente konkrētā nišā, bet vienlaikus esmu viņas lielākā kliente.
- ideāli būtu Tevi pieņemt darbā - šodien viņai teicu
- jā, ts būtu mans sapņu darbs - viņa pasmaidīja
Iespējams, tā arī varētu notikt dažādu apstākļu sakritības rezultātā.
Neskatoties uz joprojām pastāvošo distanci. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}