| |
[Jul. 18th, 2013|10:57 pm] |
Pēc informatīvi-izklaidējošas industriālas ekskursijas vazājos pāri pļavām, smaržojošām pēc dzelzs, naftas un siena, ieelpojot vasaru pilnbriedā.
Jautri tērgājot ar kolēģēm, pamanīju pretim nākot Viņu. Apmērām tādā pašā barā kā manējais.
Šādos brīžos fiziskās reakcijas ir vai nu eiforiska jautrība vai totāls sastingums.
Un tā ir pilnīgi normāla ķermeņa reakcija, jo vienā un otrā gadījumā paliec atšķirīgs no pūļa. Un kļūsti pamanāms.
Solis paliks lēns. Mūsu acis satikās, viņš atdalījās no sava bara un panāca pretī.
- Kā iet? - bija abpusējs jautājums pēc apskaušānās un ielūkošanās acīs.
Atdalījāmies no savām plūsmām un apsēdāmies zālē turpat takas malā. Intuitīvi piemeklētā attālumā, lai pat nejauša roku saskaršanās būtu neiespējama.
Apstājās laiks. Nezinu, cik ilgi runājām, un nav svarīgi, jo šī saruna izolējās no virmojošā asfalta, apdullinošajiem sienāžiem, pienākumiem pasākumos. Mēs bijām kā burbulī. Cilvēki gāja garām, mūs neredzot un netraucējot. Pat telefoni klusēja.
Jautājumi, atbildes, jautājumi. Ieklausīšanās, iegrimšana acīs. Uzmanīga pieskaršanās dzīvēm, lai nesatiktos, nesaplūstu, lai nebūtu jāatraujas. Cienot, mīlot, saprotot. Brīnoties un apbrīnojot.
- ir laiks, mūs jau gaida - Viņš teica.
Piecēlāmies, apskāvāmies un aizgājām.
Katrs uz savu pusi.
Bez solījumiem sazvanīties, satikties.
Jo īstā satikšanās jau ir notikusi sen. :)
Fundamentāla, nemaināma. |
|
|
| Comments: |
Jums dzeju rakstīt, jaunkundz! | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}