|
Jul. 17th, 2012|02:43 pm |
Vīrieši dzīvē ir devuši, dod un dos sajūtu par to, kāpēc tad vispār ir vērts ar labo kāju no pēļiem izslīdēt (vai tur palikt un visu nobastot) un izpildīt dažādu līmeņu uzdevumus.
Dēļ tiem brīžiem, kad nav skaidras pulsu robežas, kad ceļamies, kad uzrauj kosmosā un noķer vai aptur pirms krītu un arī dēļ tiem, kad viņš atkal neierauga fenheli dārzeņu plauktā. Visu ko es varu pate (meld. pate māku sienu pļauti, pat' izkapti asināti), bet bez raķešdegvielas stacijas "vīrietis" tam visam nevaid īsti nekādas jēdzīgas jēgas.
Un pat tad, ja mūsu ceļi aiziet atšķirīgos virzienos, vai distanču posmi ir dažādi, jo dzīve ir sasodīti īsa un bez maratona mēs pazīstam sprintu, stafetes un barjerskrējienus, bet tieši viņš mācīja/māca/mācīs mīlēt viņu kā sevi pašu, ar visu, kas no tā izriet.
|
|