| |
[Apr. 17th, 2013|11:29 am] |
Man ir viena fobija.
No nāves.
Bet ne no savas.
Piemēram, vidusskolā mums bija fantastisks vēstures skolotājs, bet mūžavecs kā jūra. Viņa stundas bija tik aizraujošas, ka pat vislielākie daudzoņas vienmēr ieradās pilnā sastāvā. Aizturētu elpu tās 40 minūtes paskrēja vienā rāvienā.
Nodarbības bija skolas ceturtajā stāvā. Tā kā viņš bija vecs un kliboja, tas prasīja ilgu laiku - tikt līdz mums.
Pagāja parasti 5-10 minūtes. Mēs jautri čalojām un tērzējām, bet kaut kur iekšienē iezagās doma - a ja nu viņš neatnāk?
Pēc skolas gaitām es sameklēju caur mācību daļu telefonu un uzzvanīju Lieldienās un Ziemassvētkos. Un vienmēr - ar trīcošu sirdi.
Tad pārstāju zvanīt... |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2013|03:28 pm] |
Vecrīgā parādās krokusi, vīrieši t-kreklos un āra galdiņi kafejnīcām. :)
Upd: vēl par galdiņiem
BBārmenis stāstīja, ka vienā rītā neatraduši vienu galdu. Skatās video kamerās - pavisam labi ģērbies pāris iet garām kafejnīcai un tad atnāk atpakaļ. Kungs nostājas galdiņam priekšā, dāma - aizmugurē, un turpina ceļu ar vērtīgo priekšmetu pa vidu. |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2013|08:15 pm] |
sveša roka pieskaras viegli, tikko sajūtami starp lāpstiņām un lēnām slīd lejup:
- kāda skaista meitene! iedod piepīpēt! |
|
|