| |
[Jul. 26th, 2012|01:11 am] |
Vot, nebūtu aizsēdējusies krogā, nodarbojoties ar gaisa piļu menedžmentu Svarīgu Cilvēku kompānijā un klausoties ekonomiskās akopalipses mērogu prognozes Latvijā ziemas pusē, būtu paspējusi vēl uz Dāvida veikala atklāšanu, kur viegli noreibtu no baltvīna, skaistām, laimīgām sievietēm kleitiņās un ar sunīšiem padusēs, klausoties viņu burziņu un ceļojumiņu apskatiņus, un dzīve šķistu rožu dārzs.
Izvilku labāku lozi - vilkos mājās, nogurusi kā suns, un vakaru pavadīju, kopā ar bērniem zīmējot jūras ežus.
Ļoti relaksējoši, starp citu. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2012|02:41 pm] |
Interesanti ir ar idejām, projektiem, sapņu īstenošanu. Man viss sākotnēji drūzmējas kaut kur virtuālā mākonī. Citas idejas izskatās precīzas, citas bezveidīgas, abstraktas. Tās maisās proritātēs, resursos, ambīcijās, vēlmēs un ilgās utt.
Tad ir posms, kad no šī kokteiļa atsevišķiem elementiem sāk iezīmēties precīzas aprises, veidojas konekcijas ar realitāti. Tur parādās enerģija. Tādas tās sastājas rindā kā panorāmas ratā pirms pacelšanās gaisā.
Tā pienāk sajūta - IR LAIKS!
Šajā laikā viss plānojas un rakstās viegli, skaņojas viegli, tikšanās ir pozitīvas, konstruktīvas, strukturētas, posmi izpildās viegli un rezultāts ir skaists.
Bet, ja sanāk nokavēt šo periodu - piemēram noguļu ideju, aizlasos cibu, aizpļāpājos, runāju darīšanas vietā (šajā posmā daudz vieglāk ir runāt, cik labi viss būs, nekā izdarīt), noslinkot, skaidroties, atlikt utt., tad viss notiek kā mēģinājumā izlietu alkoholu strebt no asfalta.
Jo ideja ir kā bērns - kad tas ir dzimis, atpakaļ neiestumsi. Ir atbildība, kaut kādas trauslas attiecības saistībā ar to visu, ir nākamie pavedieni, kas bija paredzēti savērpties tālākā nākotnē. Un pairst kopējā bilde.
Jo ir jau citi plāni, kuri jāpaceļ gaisā.
Kuriem IR PIENĀCIS LAIKS. |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2012|10:11 pm] |
Konsekventi centos izvairīties no politiskas pieskaņas un formāta pasākumiem. Bet jutu šīs notis kā mākoņus virs galvas velkamies.
Tā nonācu ka samērā organiski kompānijā, kur labi ģērbti politiķi pēc alus litriem cēlās kājās un vēra vaļā ne bikšupriekšas, bet mutes, lai ar ilgtspējas plāniem un valsts noslēpumiem līdzīgiem faktiem mērītos. Par to, kā nu kurš vēsturē ieies.
Slīdēju pa telpu no pulciņa uz pulciņu, mēģinot atrast piemērotāko saturisko lokāciju telpā, un vienīgā vieta bija pie žurnālistēm, kur notika bērnaudzināšanas tēmu izvēršana.
Vakars ieielga, palika nedaudzi, uzrāpos uz palodzes, vēroju iesilušo un iesarkušo pulciņu plātīšanos, un nevilšu atcerējos senāku indulgences filozofisko ierakstu, par to, ko īsti atstājam aiz sevis.
Un smadzeņoju, ka tagad - dzīves foršākajā laikā esmu atbrīvojusies no karmiskajām dzimtas saitēm - atteikusies no mantojumiem, senlietām, vectēva vijoles, lai nervozi radu pūļi nenestos pakaļ, un vienīgais, ko esmu no vecvecākiem paņēmusi (bez bērnības traumām), ir kvalitātes - īpašības, kuras viņi ir pierādījuši ar savu milzīgo darbu - esmu redzējusi pašrocīgi raktās dobes uziedam, iestādītās ābeles pirmos ābolus dodam. Protams, ievārījuma un sēņu burkas, siltas pankūkas un tikko slaukts piens.
Kā ķieģeli pa ķieģelim viņi uzcēla savu māju, tā arī savu dzīvi. Neatlaidība un darbs.
Tas ir viss, kas man ir. Tik daudz un tik maz. |
|
|