|
Jul. 26th, 2012|10:11 pm |
Konsekventi centos izvairīties no politiskas pieskaņas un formāta pasākumiem. Bet jutu šīs notis kā mākoņus virs galvas velkamies.
Tā nonācu ka samērā organiski kompānijā, kur labi ģērbti politiķi pēc alus litriem cēlās kājās un vēra vaļā ne bikšupriekšas, bet mutes, lai ar ilgtspējas plāniem un valsts noslēpumiem līdzīgiem faktiem mērītos. Par to, kā nu kurš vēsturē ieies.
Slīdēju pa telpu no pulciņa uz pulciņu, mēģinot atrast piemērotāko saturisko lokāciju telpā, un vienīgā vieta bija pie žurnālistēm, kur notika bērnaudzināšanas tēmu izvēršana.
Vakars ieielga, palika nedaudzi, uzrāpos uz palodzes, vēroju iesilušo un iesarkušo pulciņu plātīšanos, un nevilšu atcerējos senāku indulgences filozofisko ierakstu, par to, ko īsti atstājam aiz sevis.
Un smadzeņoju, ka tagad - dzīves foršākajā laikā esmu atbrīvojusies no karmiskajām dzimtas saitēm - atteikusies no mantojumiem, senlietām, vectēva vijoles, lai nervozi radu pūļi nenestos pakaļ, un vienīgais, ko esmu no vecvecākiem paņēmusi (bez bērnības traumām), ir kvalitātes - īpašības, kuras viņi ir pierādījuši ar savu milzīgo darbu - esmu redzējusi pašrocīgi raktās dobes uziedam, iestādītās ābeles pirmos ābolus dodam. Protams, ievārījuma un sēņu burkas, siltas pankūkas un tikko slaukts piens.
Kā ķieģeli pa ķieģelim viņi uzcēla savu māju, tā arī savu dzīvi. Neatlaidība un darbs.
Tas ir viss, kas man ir. Tik daudz un tik maz. |
|