|
Jul. 26th, 2012|02:41 pm |
Interesanti ir ar idejām, projektiem, sapņu īstenošanu. Man viss sākotnēji drūzmējas kaut kur virtuālā mākonī. Citas idejas izskatās precīzas, citas bezveidīgas, abstraktas. Tās maisās proritātēs, resursos, ambīcijās, vēlmēs un ilgās utt.
Tad ir posms, kad no šī kokteiļa atsevišķiem elementiem sāk iezīmēties precīzas aprises, veidojas konekcijas ar realitāti. Tur parādās enerģija. Tādas tās sastājas rindā kā panorāmas ratā pirms pacelšanās gaisā.
Tā pienāk sajūta - IR LAIKS!
Šajā laikā viss plānojas un rakstās viegli, skaņojas viegli, tikšanās ir pozitīvas, konstruktīvas, strukturētas, posmi izpildās viegli un rezultāts ir skaists.
Bet, ja sanāk nokavēt šo periodu - piemēram noguļu ideju, aizlasos cibu, aizpļāpājos, runāju darīšanas vietā (šajā posmā daudz vieglāk ir runāt, cik labi viss būs, nekā izdarīt), noslinkot, skaidroties, atlikt utt., tad viss notiek kā mēģinājumā izlietu alkoholu strebt no asfalta.
Jo ideja ir kā bērns - kad tas ir dzimis, atpakaļ neiestumsi. Ir atbildība, kaut kādas trauslas attiecības saistībā ar to visu, ir nākamie pavedieni, kas bija paredzēti savērpties tālākā nākotnē. Un pairst kopējā bilde.
Jo ir jau citi plāni, kuri jāpaceļ gaisā.
Kuriem IR PIENĀCIS LAIKS. |
|