|
[Jun. 29th, 2012|11:15 am] |
Nu kā lai uzticas tagad vīriešiem?
Sapnī mani pameta. Cilvēks, ar kuru es IRL nepēju uzturēties kopā pat vairākas stundas. Viņš sabradāja manus tomātus, izrāva rūpīgi audzētās puķes manā piemājas dārziņā (dzīvē pat puķupodus atdevu adopcijai kaimiņienei), lamājās. Es gauži raudāju, lai viņš neiet prom (gribētu redzēt sevi šādā kondīcijā), jo kā nu es tagad varēšu dzīvot bez viņa. Pamodos ar aizvainojumu un skumjām.
Būs jāzvana skaidroties. |
|
|
|
[Jun. 29th, 2012|12:12 pm] |
Daudz ūdeņi aiztecējuši kopš tās drūmās dienas, kad dunduks ieradās īstenot neiespējamu misiju - iemācīt man spēlēt zolīti (laikam zolīti). (precīzus laikus un datumus gan jau var noskaidrot, vēršoties pie idejas iniciatora pelēkās vielas). Misija netika paveikta, jo notekumus aizmirsu zibenīgi. Viņš atstāja kārtis. Neaizmirsa, bet tiešām atstāja. Lūk, kādā tikpat draņķīgā dienā, sēžot ar savu gudrāko klienti, bungājot pa galdiņiem un siltu datoru klavierēm, izvilkām to skumjo kāršu kravu, lai pamodelētu politiku, koalīcijas, biznesus. Un spēlējoties uztapinājām absolūti nepolitisku projektu, kuru var īstenot pat sievietes :). Viegli, bet ar sievišķīgu vērienu. |
|
|