| |
[Oct. 15th, 2011|11:37 am] |
Vecrīga vakar izskatījās ne noreibusi, bet totāli piedzērusies. Un ne pusnaktī, bet jau 9 vakarā.
- jūs ziniet, ka jums ir tikai 40 minūtes laika?
- jā, un vairāk man arī nevajadzēs.
Pavisam krietni pāri deviņiem administratorei pasniedzu AmexGold, un pa 10 latiņiem iekļuvu Espa baseinā. Nopriecājos, ka viņi ir parūpējušies par mani - tur tagad ne tikai čības, dvieļi, centrifūgs peldkostīmiem, ūdens un kremi ir bez maksas, bet pat ķemmes.
Metos vēsajos, tumšajos ūdeņos. Dzesēju sakarsušo miesu un domas, un nejauši man radās sajūta, ka drīz te nevēlēšos nākt - tik daudz koncentrētas enerģijas esmu šķīdinājusi. Triecos no vienas malas uz otru līdz visi muskuļi sāka smelgt un vēlreiz palika auksti.
Karstajā ūdensgultā mani beidzot pārņēma miers - apzinos, ka maksāju ne par veselību, ne ūdens celiņu, ne par iespēju peldēties vispār, bet par ekskluzivitāti. Par nesajauktu ūdens spoguli, kuru nekuļ nevienas citas rokas un kājas. Esmu tikai es.
Ar zodu atbalstījos pret baseina malu un ilgi, ilgi vēros kamīna liesmās
- atļaujiet, es izslēgšu jūsu televizoru!?
Pasmaidīju, pamāju ar acīm, puisis atvēra kamīnu, liesmas palika mazākas, mazākas, līdz izdzisa pavisam
Palika vien siltums. Un miers.
Īslaicīgs.
Jo nomazgāt var tikai ārējo čaulu, ne apstākļus, ne sevi. Var kaut ko sakārtot (es gan labāk sakārtojos miegā).
man patīk peldēties tumšos ūdeņos, bet man nepatīk drāmas un man nepatīk dramatiskums. man patīk tumsa, jo tad es palieku neredzama. Man nepatīk izvēlēties. jo uzskatu - ja ir sakārtoti apstākļi, ir skaidri visi zināmie un nezināmie lielumi, mainīgie x un y, pareizais risinājums atnāk automātiski.
mokoša izvēle man - tas var nozīmēt, ka kaut kas pavisam nav kārtībā. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}