vakar satikos ar bijušo mīļāko, viņa acis bija ļaunas. viņš nepavaicāja, kā man iet.es ar viņu biju nodzīvojis kopā divus gadus. tas beidzās tā, ka mēs viens otru nežēlīgi piekāvām un pēc tam izdrāzām, es sametu somā mantas un aizpisu nafig. arvien stiprāka manī briest pārliecība, ka divu vīriešu kopdzīve tomēr nav perspektīva un nevar būt ilgstoša, kā tas iespējams sievietes un vīrieša savienībā. vīrieši spēj gruzīt un gruzīties, bet nespēj sarunāties, nespēj klausīties viens otrā tā, kā spēj klausīties vienīgi sievietes, spēj vienīgi viens otru tikai īslaicīgi fiziski remdēt, palīdzot par to nedomāt, labi, varbūt nedaudz spēj viens par otru parūpēties praktiski, pienest kafiju gultā un uzlikt galvu uz pleca, bet ar to tas beidzās, psiholoģiski tas viss ir pilnīgs krahs. viņi spēj tikai viens otram gruzīt, vienam otru nemierinot, vienam otru pārtraucot, sarunā izjūtot arvien lielāku diskomfortu, tas ir absolūti destruktīvs process, tā ir uguns bez ūdens, divi iekaisumi bez eļļas, iņ bez jaņ, abi melnie tārpi, lien viens otram virsū, nesanāk aplis, sanāk asiņaini melnu drisku lēveri, viss.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: