8/29/11 08:43 pmdamn, nopirku biļeti nevis uz Rīgu, bet uz Rīgu un atpakaļ. Nu, ko, paceļošu, tad 6 dienas Rīgā un varu atgriezties :D Jāpiepērk tikai vēl pāris. |
Mazās Mijas pasaules gaitas
jeb pa pasauli ar Susuriņu
7/15/11 06:37 pm - sastrēgumsViens no stulbākajiem (tajā pašā mirklī arī primitīvākajiem) secinājumiem ir tas, ka tad, kad der ar kādu aprunāties, šādu cilvēku gluži vienkārši nav,tādu vai citādu iemeslu dēļ, pārsvarā jau tādēļ, ka (subjektīvi) "aprunāšanās" lielākoties ne pie kā jauna nenoved. kaļu jaunus plānus, pārkaļu un tā viss notiek |
6/27/11 12:25 am - LīgoŠīs dienas ir DAUDZ. Un daudz starp rindiņāmKaut kā nebūt izdevās svinēt Kuldīgā, esot 2 vienīgām dāmām puišu lokā (ar saviem jokiem un savām meijām, un pat vienu savu angli), bet neapjukām, un i vaiņagi, i smuka pirts, i saullēkts vītolā lūkots tika. Stopējām. Piedzīvojums diezgan foršs, lai gan likās, ka stopējot vienā busiņā teju uzprasāmies, jo pirmie vārdi bija "mums izlija alus". Pēdīgais arī busiņš - tukšs mums vienām, piestāja, kad plūcu rudzupuķes uz ceļa Skrunda-Kuldīga... Un ai. Liepāja. Lauki. Sirdsvietas. Liepājas autoostas kasestante ir ar milzīgām, apaļām brillēm, vairāk pelēkiem nekā iesirmiem matiem, kas viļņojas līdz pat pleciem, un šķietās kā maza meitenīte: -biļete maksā tik un tik. ņemsiet? -nopirkšu pie šofera. -kāāā? pie šofera nevar pirkt. tas ir tikai ekstrā gadījumos. piemēram, kad nokavē, vai vēl tur kā gadās. tāpēc kase ir! un viltīgi smaida, pastiprinot līdzību ar meitenīti, kas zin, ka man rokā ir konfekte, ko nevēlos dot. Kases loga otrā pusē norāde par komisijas maksu biļetēm. Protams! Un jā. Lietus, viegls vēsums. Pastaigas pa mežu un pļavām, un gaiss, kas smaržo. Iztriekšanās par šo un to. Jauni akcenti, intonācijas un izrunas, vārdi un prievārdi, galotnes, arī veci, viss jundās un kumulējas. Valoda rūc, valoda runā. Noeju no mājas pie dīķa, un tur trīs aizsēdējušies makšķernieki/līgotāji, kas māju tuvumu nav jautuši: -No kurienes tā meitene te radās? Tu ej jāņu zāles lasīt? Un vieta tāda, kur elfiem dzīvot. Un dzīvo noteikti ar. Vismaz kokuvardes un orhidejas tur (vēl) ir. Kādu reizi arī grieze manīta. |
5/29/11 11:56 am - priecīgas Lieldienas!Ļoti patīkami izvilkt prātu no inhibēšanās procesa Lodesmuižā, ķerot vēju, sauli (pa starpu retām lietuslāsēm un vējamvējam),gatavojot pieneņu, gaiļpiešu, gārsu, egļu pumpuru & u.c. salātus un galu galā pirmo reizi stopējot 20 km vienai, lai atgrieztos Rīgā ar nosalušu degunu, un atskārstu tiešām jaukas kompānijas, ieradumu vērtību un to, ka Rīga ir mazāka par Liepāju, un vienmēr satiksi uz ielas kādu, kas vazājas apkārt, gadu nesatikts un ar visādiem jokainiem ieganstiem kabatā noteikti pēc mirkļa satiksi viņu otrreiz, atsāktu diskusijas par pasaules mīklām - nu tādām kā baložu bērniņiem, tikai šoreiz tu esi gudrāks, jo bakalaurs jau teju kabatā --- un baložu bērniņus sameklē gūglē. Un tagad, kad baložu bērniņi IR atrasti, man joprojām ir vairākas versijas: iespējams, ka hipotēze apgāzta un baloži nevairojas daloties vai neižšķiļas lieli, tomēr bērniņu vizuālā līdzība vecākiem ir mazticama, bet nevar ņemt vērā arī "neglītā pīlēna" un nejaušības koeficientus, pievienojot bilžu nosaukumus (aptuveni n rezultātiem), tādēļ baložu bērniņu meklējumi turpinās.  |
2/14/11 09:42 pm - Brisele-Rīga, 14.02.Modinātājs šorīt bija uzlikts uz 5.00, lai laicīgi varētu iziet.Brokastis neēdām, jo mums bija tikai maize. Vakar gan apskatījos tik daudz kā google karti, ceļu, kur varētu stopēt/iziet uz vietu, kur stopēt - uz lidostu, jo negribas vēlreiz maksāt par busu. Ar iešanu mums veicās itin labi, no mūsu rajona (Ixelles) tikām ārā, ejot aptuveni stundu, bet... apmaldījāmies šosejas entajos pagriezienos. Un tur arī mums sāka neiet ar stopēšanu, jo.. kur gan? Pa to laiku pulkstentiņš, protams, jau apripo līdz 8.00. Nedaudzajiem satiktajiem ļaužiem (3?) apvaicājamies par virzienu un kaut kā izbrienam uz šosejas. Tur gan ir ļooti daudz mašīnu, pārsvarā mums tuvākajā joslā - smagie, un vēl - stāvam ieskrējiena joslas galā. Normālu vietu stopēšanai nav. Maziņš sastrēgumiņš, un visi brauc ap 40. Pēc kāda mirkļa beidzot viena mašīnīte apstājas, tur - onkulis. Unisōnā sakām, ka mums vajag uz Charleroi, jo tuvojas pus9, un mums jāieiet iekšā līdz 10.05. Viņš... runā tikai franciski. Pēc kādas minūtes apjaušam, ka mums stāsta, ka Charleroi ir uz otru pusi! Opā!!! Runājamies vēl, nesaprotam, un jūtu, ka abas vienlīdz izmisīgi skatāmies ar savām kaķīšacīm (gan tāpēc, ka kavējam, gan tāpēc, ka nesaprotam). Beigās noprotu, ka mūs aicina iesēsties, jo aizvedīs tur, kur var stopēt uz Charleroi. Te nu jāpiebilst, ka visu laiku esam mēģinājušas saorientēties pēc tāda milzīga, apaļīga dūmeņa, vai nu atomstacijas, vai nu ogļu stacijas - kas kūpēja šurpbraucot kreisajā pusē, un šodien vēl ir uzpucēts ar sarkanām gaismiņām, kas ik pa laikam veido sirsniņu. Kas gan var būt vēl romantiskāk. Kad esam iekšā (kur rokas vairs nesalst :) ), izrādās, ka drusciņ varu sazināties un viņu saprast. Pastāstu, ka Rīgā snieg (jo šorīt te jau līst, ho, mēs atbraucam un aizbraucam ar ciklōnu), un kaut ko par valodām, un vēl to, ka viņam rūp, ka stāvējam tur, kur daudz masīnu - beaucoup de voitures. ^.^ Mūs izlaiž pie tādas ēstuvītes, un te, stāvot kādu laiciņu, izdodas parunāties ar cilvēkiem, kas dodas uz citurieni, līdz beidzot kāda dāma dodas 3 km mūsu virzienā. Mūs izlaiž pie ceļu savienojuma, kur ejam lejā uz šoseju un stopējam - un tā tieši šeit beidzot apstājas mašīna un gaida. Kad pieejam klāt (un attālums nav mazais), tur tāds patumšs puika mērena haosa vidū vaicā, kur un kāda ir adrese. Bet variantu mums sevišķi nav. Iekāpjam pulksten 9:19 (un es brauciena laikā ļoti novērtēju priekšējā paneļa dekorējumu ar baltmaizes šķēlēm), un pat atrodam, par ko parunāt. Viņš arī kavējot darbu, bet par laimi, tagad mēs esot kompānijai. Un esot portugālis. -Cikos jums ir lidmašīna? -10.00 -Crazy girls! Ak jā, telefōnnumuru gan arī viņš piedāvāja. Un tā nu tiekam līdz lidostai, mistiskā veidā nenokavējot :) Lidmašīnā labākās vietas: pie avārijas izejas. Izstiepjam kājiņas! Rīgā -18C. |
2/14/11 08:54 pm - Briseles svētdiena, 13.02.Tā kā pirmajā vakarā mūsu hosts bija sazīmējis lielisku maršrutu un arī iepriekšējā vakarā ar viņiem nedevāmies ballēties (lai gan māja bija pilna ar puikiem, pat no Gruzijas, kas runāja krieviski un franciski, un vēl visādiem, un šķiet, ka pirms mūsu atnākšanas viņi bija mēģinājuši uzsmēķēt vai vismaz aplūkojuši mūsu vesto tēju), mēsdevāmies aplūkot to, ko vēl nebijām aplūkojušas: sākot ar Eiropas Parlamentu. Pa ceļam, protams, uznāca izsalkums, un bijām iemaldījušās tirdziņā, kur no apaļmājiņas tirgoja ātros ēdienus - arī slavenos french fries, kurus, sagaidot savu rindu, arī franciski pasūtīju (un pati ļoti par to sajūsminājos). "Un cornet de frites, s'il-vous-plaît. Deux vingt". Turpat arī dzirdam pāris latviešus, pakavējamies pie sieriem un čāpojam tālāk. EP bija pelēks un vējains, bet - pie tā ziedēja ķiršu koki. Vai mežābeles. Kaut kas tieši tik jauks un bāli rozā. Un ēku ielokā, laukuma vidū, pa trepēm uz leju, ir vilciena stacija - Brisele-Luksmeburga. Tālāk kaut ko atrodam un kaut ko neatrodam, aizejam uz Briseles skaisto katedrāli, kas patīk arī man. Pie tās zied dzeltenas narcises un ārā izlikti koka atzveltņi (gribētu izstāvēt rindu pie tiem saulainā dienā!). Tiekam vēl pie vienas lieliskas vafeles ar putukrējumu un zemenēm. Šī ir gardāka. Bet čekā man ieraksta neatšifrējamu kodu un turklāt dolārus. Mkēj :D Interesants fakts: līdzi ņemot jāmaksā lētāk, nekā ēdot uz vietas. Toties uz vietas garantēts siltums un šodien jau ir +6-7, nevis vairs +11-12C. Beidzot aizejam palūkot arī, kāda štāte šoreiz čurājošajam puikam mugurā. Tumši zila ar šallīti. Vēl daudz tūristu, mums regulāri pa priekšu iet mazas aziātu meitenītes, kas šļūkā kājas un nesarunājas. Nākamā pietura ir botāniskais dārzs. Labu gabalu uz citu pusi, bet tomēr. Kad esam pa vējainu un platu ielu gājušas, ciešot sāpes modernās arhitektūras dēļ un vēsuma, kurš šur un tur iespraucas, izrādās, ka pie dārza nevar tikt tik vienkārši. Kad tomēr tikts, tas vairāk izskatās pēc parka. Tāda smuka, bet tomēr. Koki gan ekstra glīti. Istaigājam to pašu, nonākam pie žoga otrā pusē, kad pēkšņi ienāk divi čaļi, sāk svilpt (svilpi ar ļoti spalgu skaņu) un māt ar rokām - kaut kāda žestu valoda, šķiet. Kad neliekamies saprast, un mēs patiesi nesaprotam (jo paralēli žestu valodai un atkārtotiem svilpieniem apmaināmies ar nesaprašanas pilnām frāzēm), viens no viņiem tuvojas. Parādās trešais. Trešais nozūd mūsu ieejas virzienā. Nu nebūs labi! Nāk klāt un prasa standarta jautājumu: français, english? Nu, both, protams. Tātad, parku slēdz. Ejiet ārā. Šajā mirklī saprotu, kāpēc Susuriņam nepatika parka sargi. Man arī sāk nepatikt. Galu galā, tikko ienācām, un parkam, tfu, botāniskajam dārzam, ielas otrā pusē ir otra daļa. Ejam ārā un atpakaļ uz centru. Tā pēc kāda mirkļa izdomājam, ka vajag nogriezties kaut kur un pēkšņi - voila! - Sterling books - tas, ko vajag. SILTUMS. Palasām bērnu grāmatas ar izceļamām figūrām par pārēdušos kāpuru, un uzbūvējam māju pingvīniem. Vienojamies arī, ka kartiņas ir ļoti glītas. Galu galā, atkal nonākam EXKI. Notiesājam dārzeņu pīrāgu un es vēl pistāciju-ķiršu apaļkūciņu. Un. Ir jauks vakars. :) |
2/14/11 08:53 pm - Čukčas Briselē 12.02.Jāsāk ar to, ka mūsu hosts domāja, ka rupjmaize satur kanēli. Vēl visi puikas, kas uzturējās viņu dzīvoklī, āra apavus (kedveidīgos), nenovilka. Vēl visur dzīvoklī ir smukas retrō bildītes... ar klāt piezīmētu alkohōlu :) Un nedaudz piesmēķēts. Nu un vēl citāda māksla, bet nu pamatīgākais jau ir tas stūrianais plānojums un skats uz jumtiem ar skurstenīšiem.Tālāk. No rīta, protams, pamodāmies, un duša šņāca uz manu kompanjōni (un vēl tur kaut ko mistisku darīja, īsāk sakot, kaut kāda neduša). Paēdām tumi ar šokolādi (nomnom) & 1,5 riekstiem (kas bija šokolādē). Tad pēc sejiņmazgāšanas apsēdāmies uz gultas un mums bija dialōgs: -Nu. Hmm. Ejam. -Ejam! -Jā. Ejam. Pēc kāda laika, bet ne tūlīt, jo pēdējā mirklī izdomājām uzvilkt afigennos svārciņus/šortiņus, arī aizgājām. Aizgājām pie bomžiem uz parku. Pirms tam parūpējāmies par to, lai hosts pamostas (jo pēc piektdienas ballītēm nav veselīgi gulēt ilgāk par 4h, jāaa!), parunājoties franciski kādu mirkli un mūs izlaiž ārā (pa atvērtām durvīm). Bomži bija tā neko (pēc tam satikām arī viņu draudziņus pilsētā, kam bija tādas smukas gultiņas-matracīši uz ietves, un kas tieši pret pēcpusdienu modās no nomiedzīša). Redzējām 1 smuku balodi un 1 pīli, un vairākas kaijas. Vispār, ļoti maz ūdenstilpju šeitan. Pēc neilga mirkļa sapratām, ka centrs ir otrā virzienā. Caur ļoti mīlīgu tirdziņu tad arī turp devāmies, bieži ielūkojoties dažādos mazos veikaliņos, viens bija ārkārtīgi jauks: ar koka rotaļlietām, mazām leijerkastītēm u.tml. lietiņām - vesela bērnības un krāsu pasaule. Blakus tam, abi krāsainās ēkās (un ēkas te ir tādas šauras, ap 3 stāvu celtnes) dizaina priekšmetu bode, t.i. Pylones u.c. Un kur nu vēl visi šokolādes veikaliņi centrā!!! Mmmm. Čau, Brisele! Ieklīdām arī muzejā, kas, kā izrādījās, bija tieši tas, kuru gribējām apmeklēt, izņemot - modernās mākslas ekspozīcija bija slēgta uz ilgu laiku. Tad nu vienkārši tekalējāmies tālāk, mana komapnjōne atkal skraidīja pa baznīcai (šī indeve jau novērota agrāk). Es savukārt atklāju mežģīnes un uzliku aci uz saulessardziņu. Un vēl atradām vafeles - lieliskas ar augļiem un putukrējumu (gofres de Bruxelles), kā arī lielisku bio ēdienu iekš EXKI. Pabrīnījāmies arī par pilsētas kontrastiem (ielas, kuras izskatās teju kriminogēnas un šādiem tādiem lūžņiem, blakus iepirkšanās ielām ar šikiem veikaliem) & to, ka pāris krūmus sauc par parkiem (tāpēc daudzus palaižam garām). Bet, atšķirībā no mūsu valsts, šeit arī šosejas atdalošajā joslā ir krūmi. Atpakaļ nākot bijam pazaudējušas ielu, kur mitinājāmies, tomēr atradām ekoveikaliņu, kur iegādājām lielisku sojas melleņu jogurtu. Tas arī tapa par nākamajām brokastīm. Vēl pirkumu somā mētājās beļģu rudzu maize - tās skābenums mums atgādināja ķieģelīti. |
2/14/11 08:12 pm - Rīga-Brisele, 11.02.Rīgā šodien uznācis putenis pēc pāris atkušņa un kailsala dienām. Zinu, ka Briselē turpretī būs diezgan silts, un rokos pa skapjiem, meklēdama kādu pavasarīgu jaciņu un domīgi lūkojos uz džemperi. Galu galā atrodu plaukta tālākajā stūrī pavisam plānu un saburzītu drēbīti, ko arī uzstīvēju mugurā (jo citu meklēt nav laika un šī derēs labāk nekā mētelis).Tā kā šai dienā mūsmājā ir dubultsvētki, no rīta esmu paguvusi izskriet loku pēc puķēm un fotofilmiņas, kurš vakar ir atdūries pret slēgtām durvīm un, jāpiebilst, ģeogrāfu fukšiem pēcāk. Uz lidostu nokļūstu ar mā gādību - un jauki, ka tā, jo varu izmantot vienu jaciņu un netikt ieputināta. Satieku kompanjōni un līksmi iekārtojamies pie B4 vārtiem, kas nav mūsējie. Tā nu esam iekārtojušās apmēram stundu, vērojam mašīnītes un zaļos cilvēciņus sportojam ap turku lidmašīnītēm, līdz atskan "pēdējais uzaicinājums pasažieriem uz Ryanair Briseles reisu". Opā! Viens mirklis un mūs vēl nosauktu pa mikrofonu. Un tur jau mūs pacietīgi gaida, bez rindas, pieturot durvis, smaidīgie lidmašīnas darbinieki... pa ceļam uz lidmašīnu pamanu, ka aiz manis nāk Vēl kāds. Esam 3. Uzsmaidām arī stjuartei, un aplaudējošajiem pasažieriem, kuri laikam nezin, kā citādāk apbalvot tik lielisku izvēli kā pievienošanos viņiem, un atrodam 2 brīvas vietas blakus Onkulim. Onkulis, kā izrādās, ir spānis, kurš uzreiz sāk uzdot jautājumus par kur un kā lidojam, esam, un vispār, cik km ir līdz Maskavai? Tas ir jānoskaidro! Viņš zina daaaudz dažādu attālumu Eiropā un nekavējas ar tiem dalīties (kad mana kompanjōne iemieg, viņš piebaksta. piebaksta vēlreiz un vēlreiz, lai tiešām pārliecinātos par šo faktu), uuun, ziniet ko? jums ir baigi paveicies, ka jums ir tāda tīra valsts no visiem mellajiem un pārējiem, tā gan, var būt bīstami! un tad vēl: mums tās karstās vasaras Spānijā... visām meitenēm tādas ī-ī! krunkas pie acīm (seko demonstrācija), jaja, no saules, jums! jums ir tīrāka seja. Šitādā garā nokļūstam līdz pat Charleroi. Garlaicīgi nav, šis tas ļoti uzjautrina :) Nedaudz pamanāmies iemigt. No Charleroi izrādās, ka nav īsti ceļa, kur varētu iet - nākas braukt ar busu par 13 euro (turp atpakaļ 22), nevis stopēt. Tā nu nokļūstam Midi stacijā. No tās izejam, neskatoties kartē, bet uz mazajām, smukajām mājiņām, un, protams, apmaldāmies. Ielām nosaukumu šķietami nav. Paklaiņojušas kādu mirkli rajōnā kurā nav ļaužu vai ir persōnas, kas uz ielām tikai atrodas, nolemjam atgriezties stacijā un pameklēt vajadzīgo transportu. Atrodam ar. Seko piedzīvojums ar biļetes pirkšanu un kompostrēšanu (2 euro). Viss izdodas, izņemot izkāpšanu: tā kā nemākam atvērt durvis, nejauši izkāpjam katra savā pieturā - vadītājs noreaģē īstajā mirklī un paņem manu kompanjōni līdz. Un tā! Piedzīvojumi uzņem apgriezienus. Diemžēl gan tikai kādas 10 min, jo drīz satiekamies, sazvanām hostu (glīts puika ar grebeni ^.^) un dodamies uz viņa interesanto dzīvokli: mājā ar veco liftu :) Mūsu istabai ir septiņi stūri, nekārtība, un saimnieks, kurš ir Peru. Esam apvestas ap.. 2? |
2/9/11 12:59 pm - BruxellesSmieklīgas lietas notiek.Taisījāmies ciemos pie draudzenes uz Prāgu, tagad braucam uz Briseli. Pie politiķīšiem, vafelēm, šokolādēm un citiem priekiem. Pēdējā mirklī izsūtot CS pieprasījumus, bija arī šis smieklīgums, ko pastāstīt. Vienīgi, protams, cilvēki tik ātri nepārlasa savus epastus vai samulst, ka pie tiem taisās ierasties 2 latvietes. Viens jauks čirkains mūzikas students teicās, ka dažas dienas jau varētu, ja šams būs Briselē. Bet tā kā tas joprojām ir tik nenoteikti, izsūtīju vēl pāris beļģu lēdijām, videniekiem un arī vienam tādam ōsam smukam puisītim, kas tur studē. Tā kā pēdējais piekrita, šķiet, ka tagad visu laiku mulsīšu viņa klātbūtnē. Damn! :D |
10/27/10 09:39 pm - 24.09., RomaEsam 4 zvaigžņu viesnīcā, vismaz tā tas apzīmēts uz plāksnītes ārpusē. Spriežam, ka itāļiem laikam cita sistēma, jo mūsu mininumurā ir 4 gultas, viena pie otras, knapi iziet cauri, un 2 no tām - saliekamās, līdzīgi arī visiem pārējiem. Un interesanti, kur viņi tās parasti glabā? Vēl viesnīcas iekārtotāji pamanījušies piebīdīt skapim priekšā kādu interesantu soliņu, ko parasti liek gultas kājgalī (bet tādā gadījumā tas aizšķērsotu ieeju istabā), ko iebīdam vannasistabā, lai būtu vieta.Otrs šoks ir brokastīs - protams, rupjmaizi jau negaidām, bet apaļas bulciņas bez garšas un grauzdiņus plastmasas paciņās (!) arī ne tik. Pēc brīža visi jau pulcējamies sapucēti šaurajā ieliņā pie viesnīcas, kuru lielākoties aizņem mašīnas, un kādus 3 kvadrātmetrus - arī āra kafejnīca pretējā pusē (2 mini galdiņi). Tātad, mūs skaļi izsauc cita meitene ar lakatiņu un atkal, lapa virs galvas, čāpojam - šoreiz uz autobusu lielā attālumā, kas mūs ved uz citu universitāti. Tā kā universitāte ir ārpuspilsētā, jābrauc labs gabaliņš. Visi (gandrīz visi) smuki tērpti vienādos kreklus raujam vaļā latviešu dziesmas, protams, autobusa beigās, kur īstajai jautrībai ir vieta. Novērots, ka citu valstu pilsoņi vispirms ieņem autobusa priekšējos sēdekļus. Cita mentalitāte un varbūt ekskursiju trūkums. Universitātē mūs sagaida ar kūciņu-cepumiņu uzkodām (un te es nobijos, ka tās ir pusdienas, un sāku ēst saldumus, kaut tobrīd tas bija liegts). Še mums tagad ir lekcija visupirms, un sadalāmies forumu grupās. Esam 2 "mūsu tēmā", tomēr tas izrādās par maz un vispār jebkas izrādās par maz,lai tur ieviestu jebkādu kārtību un koordināciju, jo neviens neuzņemas tēmas vadīšanu, pat ne meitene, kas ir krēsls (chair). Un tā nu seko komentāri par komentāriem un absurdas idejas, un pārāk realitātei nepietuvinātas idejas, kas nenoved tuvāk deklarācijai. Galīgi nesaprotam, kā visi var tikt iekļauti tieši forumā, kam bijusi ielikta pēdējā prioritāte, turklāt šķiet, ka teju ar nodomu forumos ar specifiskām tēmām savākti nespeciālisti. Par laimi, pusdienas tomēr ir un atrodu arī siltu ēdienu. Un, lai gan pavārs/vismīlis (ģērbies glauni baltā uzsvārcī) apgalvo, ka nekas no gaļas neesot makarōnos - lazanjas līdziniekā ar "nō,nō mīt", kaut kas liekas aizdomīgs. Bet ēdiens sāk palikt arvienu labāks. Otrā sesija. Vakarā mums ļauj pārģērbties un ved uz pieņemšanu pie rektora, kas notiek jaunā sporta universitātē. Viesis ir nirējs-čempions, un šovs ir balvas pasniegšana viņam, kā arī forši modernie dejotāji. Silta nakts, izgaismots iekšpagalms ar gariem klātiem galdiem (mazas ēdienkartes izvietotas uz atsevišķiem galdiņiem), visādiem fritētiem brīnumiem, milzīgu kūku noslēgumā, un dejām. Iepazīstos ar kolēģi no Somijas un vēl vairākiem ļaužiem. Beigās vēl (kā jau latvieši) paķeram pāris glāzītes sagrieztā arbūza-melōnes līdz, ko itāļi nesaprot, tomēr foršais oficiants izpalīdz, jo viss neapēstais tikšot izmests. Vēl viņam ir savdabīgaversija par to, kur atrodas Latvija. Tomēr ar glāzēm autobusā iekāpt neatļauj. Autobuss, pulkstenis ap 24.00, protams, dziedam. |
10/24/10 09:18 pm - 23.09., Rīga-RomaTātad, solīju par Romu vairāk. Ar datōra neveselību te nu beidzot būs, ik pa dienai, lai gan oriģināli gribētais šai dienasgrāmatā: izdarīt ierakstus reālajā laikā tur nerealizējās lielā noguruma & datora līdzneesamības dēļ. Jā, no 22.09. līdz šoceturtdienai tas izklaidējās izjauktā veidā :DEiropas galvaspilsētu universitāšu tīkla rīkotās konferences UNICA ietvaros sabiju Romā no 23.-27. septembrim. 27. gan lielākoties pagāja transportā :) Rīgas lidostā savācamies 10 ļaužu-delegācijas bariņš ar nenormālākajiem koferiem 6 dienām. Secinu, ka savus 11 kg (un šķidrumus ne-plastmasas maisiņā) tomēr par 8 pieļaujamajiem rokas bagāžā neuzdošu, tāpēc sadalu somu divās daļās. Nolamājos, ka varēju ņemt lielo šampūnu, galu galā. Šajā mirklī vēl nav žēl nepaņemtu čībiņu vai kaut kā tāda. Ceļojumbiedri šajā mirklī - puse pazīstami jau kur tas laiks, ar pusi vēl lāgā nemākam sarunāties. Interesanti. Lidmašīnā aizmiegu, protams, un pēc brīža jau laimīgi atjēdzos lidojot pāri kaut kādiem kalniņiem, cirrus, un kapteinis saka, ka Adrijas jūra zem mums un tūlīt būsim klāt! Un esam jau ar. Cita saule. Jaka paliek iestūķēta somā - ārā ir silts, ap 21 C. Bet lidostā labāk nesekot tiem, kas iet pa priekšu - vairāki stāvi un var apmaldīties... Vēl sagaidām pēdējo delegācijas biedru, kas lido no čehiem (šie, izrādās, barojot uz klāja), un dodamies ārpusē, kur itāļi jau mūs glauni sagaida ar plāksnītēm. ^.^ Protams, viņi sāk skaidroties kaut ko par transportu, vai var braukt ar viņiem, vai vilcienu, kas nav apmaksāts, bet tagad jāgaida. Oukēj. Tikmēr pielavījies izsalkums un dodos meklēt ēdienu... apkārt vienas bulciņas (!). Dolce, dolce! Skaidro pārdevēja. Beigās iegādājos augļus plastmasas kārbiņā. Pēc krietnas pusstundas dodamies kaut kur tālāk, biški sabesījušies, un izrādās, ka tomēr autobuss ir pustukšs un gaidījām 1 cilvēku. Toties ainava!!! Fantastiski krūmi un koki - visvisādi sklerofītu paveidi, un palmas, un šis tas zied, un milzīgas smilgas, kādus 6m garas! Vēl var šur tur manīt vietējos traucējumus = ugunsgrēku pēdas. Wuw. Mašīnu netrūkst un buss bremzē ļoti tuvu. Tad ar visiem koferīšiem mūs izmet kaut kur centrā un meitene ar zilo lakatiņu ap kaklu (kas visu vada, turot lapu ar "Unica" un logo virs galvas, kā firmas zīmi visas konf. laikā) saka, ka labāk jau visiem tagad iet uz universitāti. Tas ir apmēram 5 min gājiens. Uni ir tāda no bēšīga akmens veidota, ar interesantu krūmu aleju vienuviet, kur paraugoties augšup var redzēt saknes, un, protams, milzīgi augstām trepēm līdz vietai, kur mums jānokļūst. Viss ir sācies, mēs sareģistrējamies un atstājam koferus, un ieejam pārpildītā zālē. Pēc mirkļa jau ir jāprezentē plakāts, kad lietuvieši tiek izsaukti pie mūsējā un programmas raitums sabrūk, jo ir 2 valstis ar tiklīdzīgu nosaukumu. Oh. Pēc lekcijas liekas, ka labi vien ir, ka šodien kavējām, un mūs pacienā - ar miniatūrām kūciņām... Vēl itāļi ir paredzējuši sightseeing tour. Tur mēs visi ar saviem koferīšiem atkal tiekam vesti cauri pilsētai un pa ceļam paspēju pazaudēt savējos, aizrunājoties ar nedaudz antisociālu lietuvieti, kas studē Vācijā, bet ko studē, īsti nezina, un, tā kā viņai īsti nav draugu, ar viņu tusē pasniedzējs. Tā nu pazaudēju savējos un stāvu vientuļi pie autobusa ar savu koferīti. Pēkšņi dzirdu savā tuvumā jau otro reizi "Hello!", un vēl piedevām ļoti sirsnīgi smaidošu sprogainu meiteni. Aprunājamies, un pēkšņi tieku iepazīstināta ar Kipras delegāciju, kā "..un tagad viņa ir ar mums". Yei! Pozitīvi cilvēki! Autobuss ir pieklājīgs double-decker, kur iedala austiņas, ko iesprauž sienā. Nez kāpēc man viss salūzis un tikai skan itāliski un arī ne visu laiku? Par laimi, tuvumā ir kāds romietis, kas šo to stāsta visiem angliski :) Izbraucam kādās 15 min cauri naksnīgai pilsētai, vējš matos... un kur lai tagad atrod viesnīcu??? Jau sāku atkal satraukties, kad izrādās, ka tā ir pāri ielai. Tur satieku arī pārējos draudziņus un pēc numuriņu atrašanas dodamies meklēt vakariņas - picu, protams! Ekspedīcijas rezultāts gan ir kas ne tik garšīgs, kā gribam, un nonākam līdz ar slēgšanu, toties jautri viesmīļi, no kuriem viens ir krievs un otru satiekam vēl atpakaļceļā mājup. Protams, kur nu bez skaļas latviešu dziesmu dziedāšanas mājupceļā :) +21 un pavēss. |
9/27/10 10:52 pmRomaa bija silts - siikaaks izklaasts sekos, jo tur dators liidzi nepakkeeraas. |
6/22/10 07:10 pm - Berlin V & VINo rīta celties pusastoņos, lai pavadītu Annie, kura dodas apciemot māti un uztic savas mājas atslēgas mums - būtībā svešiem cilvēkiem - ir gan patīkami, gan ļoti miegaini ilgstošā laika periodā. Un tomēr. Nebeidzu priecāties un apbrīnot CouchSurferu garu. Nupat arī izlasīti epasta divi 19.jūnijā saņemti piedāvājumi "ieraudzīju tavu profilu tepat Berlīnē, satiekamies uz tēju/mums šovakar ballīte/tev joprojām vajag naktsmājas?".Un vēl no rīta mēs sastopam daudz bērnu ekskursiju. Starp citu, Berlīnē var pamanīt daudz ebreju, arī mūsu apdzīvotā Kreuzberg ir bijis ebreju rajons. Nofotografējamies pie Neptūna strūklakas un vēlreiz par to priecājamies - nudien, viena no glītākajiem objektiem šeit. Kāds japāņu pāris sev ņem līdzi fotoaparātu ar statīvu - kamēr viņa stāv pie strūklakas, viņš noregulē fotoaparātu, tad nostājas blakus, apliek viņai roku ap pleciem un nedaudz pasmaida. Fotoaparāts nozibsnī un jau atkal viņi kustas un pēc brīža dodas tālāk. Metro atpakaļceļā iekāpj sieviete un sāk spēlēt vijoli... Brandenburgas vārti tiek apciemoti arī šodien un beidzot tiem pa apakšu var iziet cauri. Šķiet, tieši tas ir bijis mūsu mērķis, un opaps stāsta vēlreiz, līdz kurai vietai bija dzeloņdrātis no Austrumberlīnes puses - šeit iet nevarējis. Tiem tuvoties nevarējis. Papusdienojam zaļajā laukumā pie Reichstag, kur daudz jo daudz cilvēku bauda silto sauli. Garām redz pabraucam košus traban kabrioletus. Ceļā uz nākamo U-bahn staciju uznāk neliels lietus un mēs patveramies Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības informācijas birojā. Te var atrast miniatūras grāmatiņas visās ES valodās ar ES pamattiesībām, un sāku sarunāties ar kādu skotu, kurš, noskaidrojis, ka esmu no Latvijas, saka "paldies!", un apgalvo, ka bijis Daugavpilī (kur neviens nesapratis "paldies") un Jēkabpilī, kā arī studējis Londonā. Atlikusī diena paiet izstaigājot Kreicbergu - lai gan daudzviet ir lielu firmu, piemēram, Springer, biroju ēkas ar stiklotām fasādēm, lielākoties tā ir kā plašs Rīgas klusais centrs, bet ar mazāk greznu jūgendu un mazākās devās. Uzmanību piesaista kāda ar zaļiem augiem viscaur apvīta ēka un ebreju muzejs. Pie tā ar seju asfaltā ietriecies Supermens, nē, tā statuja. Šķiet interesanti redzēt apkaimi, pilsētu, bez tūristiem, pieturas, kas dzirdētas, redzēt virszemē. Klīst. Kaut arī maršruts šai ekskursijai tomēr ir vairāk vai mazāk nosprausts... mēs tēmējam uz Viktorijas parku. Ieraudzījis, ka lūkojamies kartē, pienāk sirms kungs, un man angliski paskaidro, ka tur ir piemineklis, ka Kreuz-berg, nozīmē, ka tas ir kalns, un, no kuras puses tajā labāk uzkāpt. Tā arī darām - un šī ir tā skaistāvieta ar ūdenskritumu. Turklāt pašā augšā - par godu 1821. gada Prūsijas uzvarai pār Napoleona armiju uzstādīts piemineklis un panorāma, panorāma... Vakars tiek aizvadīts sarunās par atmiņām un radiem, un stāsti plūst; aplejam arī brīnišķīgā balkoniņa augus pēc iepriekšēja lūguma. *** No rīta cēlāmies šorīt ap pieciem & autobusā tomēr braucām par zaķi nepareizo biļešu dēļ, savukārt lidosta izskatījās pavisam citādāka un glītāka. Lai gan līdz šim maza starpība starp A un R Vāciju ir bijusi jūtama, un, lai gan neesmu vēl piefiksējusi, kuros u-bahn'os sauc pieturas, man šķiet, ka vai nu konkrētās līnijās, vai konkrētos modeļos, bet tikai AVācijā ir tramvajs. Vācija no augšas ir iekopta līdz pēdējam - rakstaini tīrumi, mežus manīt teju nevar, un, ja tie ir, ļoti skaidri redzami tie pleķīši, kur ir izcirtumi vai aizaugoši izcirtumi meža vidū, vai kur cilvēks izcirtis sev pļaviņu mežā, no malas, lai uzbūvētu māju - un viens meža puduris še no otra ir tik tālu, ka man liekas, ka nevienas savvaļas sugas nav... Lidojam caur Stokholmu. Mākoņi ir pamīšus Cumulus, Stratus un Cirrostratus, reizēm neliels gabaliņš plāna Stratus starp pasakainiem Cumulus pikučiem, un lidmašīna caur tiem atviz ezeros un met sauleszaķus. Esmu tikusi pie loga, jā. Stokholmas lidosta atrodas pārsteidzoši gludā apkaimē, mežu šeit ir vairāk, tomēr arī tīrumi ir manāmi. Un daudz mazu saliņu. Pēc stundu ilgas nīkšanas, lidojot pāri Baltijas jūrai, redzamas garas sliedes - vai nu gāzes tunelis, vai kāds lielāks kuģis, tomēr kaut kas tajā ūdenī palicis ir. Un vēl mazāks kuterītis šķir viļņus pašreiz. Sirreāli. Latvijas krastu var pamanīt pēc smilšainās pludmales, tomēr... tas liekas svešāds - varbūt mēs pielidojam no tādas puses, lidmašīna it kā nodreb, un tad vēl, un stjuarte kaut ko ātri nober par drīzu nosēšanos, kaut arī mums atlikušas kādas 20 min. Opaps min - varbūt Tallina? Es kaut ko nodomāju par Somiju, tomēr īsti jau nevar zināt, kamēr neesam vēl zemāk. Pēc kādām 5 min un pāris slaidiem lokiem ieraugām Olaini un kūdras laukus, Televīzijas torni un saprotam, ka tā pati Rīga vien būs. Super! :) |
6/22/10 06:42 pm - Berlin IVŠķiet, ka tas bija tieši svētdienas rīts, kad Anette piedāvāja mums pagaršot vācu brokastis, "citādi mēs te ēdot un ēdot savas Hafer(auzas)". Mjā, ik rītu brokastīs ēdām tumi ar viņas brūno cukuru un mūsu kanēli - ir gan nom nom, bet no vācu brokastīm neatteicāmies.Pie tām izrunājām tik daudz... šķiet, par spīti aptuveni 30 gadu starpībai, man ir domubiedrs Berlīnē. Ne tikai iepriekšējā vakarā skatītās Indijas bildes, krāsainais dzīvesstils un krāsām pilnā dzīvesvieta, kas ielīksmo, budisma vadlīnijas u.c., pat simpātijas pret muminiem (brālim nolaupīta Tū-Tikijas krūze un Mazā Mija kā mīļākais stāstu varonis), izrunājam dažas patiesības par laulībām (oh) un vēl šo un to. Kur nu uzskaitīt. Anyway. Vācijas ieraksti tapa, viņai un opapam kopā skatoties futbolu. :) Bet Berlīni svētdien tik tiešām sākām ar Oranienburgas muzeju (kurš bija bez maksas, btw). Ir iekštelpu ekspozīcija + īsfilmas, kur kāda jauna sieviete skatoties raudāja pat, un ārtelpu - "mūris" ar fotogrāfijām un faktiem. Piemiņas kapela un pie tās studentu sēts rudzu lauks ar magonēm un rudzupuķēm, kas simbolizējot tekstu no Bībeles [ja nemaldos] par dienišķo maizi. Uzzinām, ka mūris esot būvēts pat cauri kapsētai.. un līdz ar to kapi pārvietoti. Tas ir tepat, tālāk - un arī fragementi no mūra, un krusti, un pārrakti kapi te vēl ir atstāti. Viena no interesantākajām lietām bija iepazīt U-bahn un S-bahn kursēšanas principus, piešauties pārsēšanās vietu atrašanai un staciju atpazīšanai. Tā kā mums bija 5 dienu biļete, tā nebija liela problēma, un kontrole bija tikai 1. dienā, kur čalis gandrīz atņēma manu talonu, ko kompostrēju gan autobusā, gan metro, jo man meitene kioskā sakarīgi nepaskaidroja - nosakot "one stamps next time" tomēr viņš likās mierā. Tā nu nokļūvām atkal netālu un Reihstāga, ko joprojām es saucu par Rātsnamu, kas tas laikam īsti nav, un turpinājām iepazīt Tiergarten. Tiergarten kādreiz esot bijusi zaļa medību zona starp Berlīni un Šarlotenburgu, bet kādā aukstā ziemā izcirsti daži koki, un nākamā vasarā - sastādīti dārzeņi, lai izdzīvotu, un tā aglomerācija aprijusi Šarlotenburgu. Lēnām ar kāda pensionāru pāra palīdzību no elegantās un milzīgās Hauptbanhof puses aizklīstam līdz pat Haus der Kulturen der Welt, kas ir austeres formas, un pat ļoti fotogēniska. Netālu parkā paēdam arī pusdienas (šeit mans Norvēģijā sapņotais sapnis par pļavu un atlaišanos zālē gandrīz realizējas) un vērojam kā laikam jau turku milzīga saime/skola izklaidējas ēdot & spēlējot futbolu. Tiergartena otrā stūrī ir jauno ēku rajons: Potzdamer platz, kur visvairāk, šķiet izceļas melna un balta galerija un Sony centrs. Nobaudām saldējumu. Stacija šeit ir ļoti sterila un apkārtējos namos tīkami spoguļojas mākoņi. (: |
6/22/10 05:25 pm - Berlin IIITā kā starp manām raibajām raksturīpašībām reizēm parādās kautrība un vēl tai palīdz nogurums vai labi sarunu biedri, turpinu par raibajām Berlīnes gaitām stāstīt jau mājāsesot. Jūsu uzmanībai trešā Berlīnes diena, 19. jūnijs, Sestdiena.Piebildīšu vēl, ka te ir garumzīmes un "z" vietā nav "y". Pēc Atgadījuma jeb mana salīdzinoši jaunā fotoaparāta neatrašanas somā (iespējams, ka tas palika pie Rātsnama, kur sēdējām, iespējams, ka tika pazudināts kā citādi... atceramies tik pēdējo bildi), un ieteikumiem no mūsu Hostess no rīta vispirms dodamies uz Braun Photo netālu no Hermanplatz: kas ir gan komisijas, gan fotoveikals. Pārdevējs runā tekoši (!) angliski un pārdot prot - sak, šī ir jūsu laimīgā diena un man tikko atnesa kaudzi ar fotomašīnām, šo jūs tiktiešām varat dabūt par 50 eirō, bet es nekā nenopelnīšu (tas gan nekas, man nerūp!), un tā vien tālāk. Un beigās iegādājam ar. Digitālajiem cenas diezgan augstas & tieku pie analōgā (=ar filmiņu un baterijām) Nikōn SLR. Nu tik var grozīt un zūmot, un piņķerēties pie katra kadra. Un kārt kaklā un būt tūrists! Smags, un kādus 25 (?) gadus vecs, bet patīk. Beidzot ar ōpapu par fotouzņemšanu nestrīdamies - varbūt tādēļ, ka neredzu rezultātu, kur tomēr nav iekadrēts viss, ko gribēju, varbūt iemācos paskaidrot un, iespējams, viņam arī ar šo aparātu rīkoties ir saprotamāk. Šo rītu mēs sākam ar Pergamona muzeja apmeklējumu. Jābrauc ir līdz Alexanderplatz stacijai, pa ceļam uz muzeju paejot garām simtunvienai mākslinieku teltij Spree upes krastā, un dāmai, kas pūš milzu burbuļus. Mani pirmie kadri. Muzejs ir ārkārtīgi neglīts no ārpuses, un to aizsegt viņi ir mēģinājuši ar tādu kā rāmjveida skatuvi. Pie kāpnēm kāds vīrietis tirgo milzīgus kliņģerus. Muzejā visupirms redzam Zeva altāri un Divupes kultūru ar krellēm, skulptūrām, krāsām... "kustīgajām bildēm" 3 sienu attēlu garumā, un sīkiem unikāliem priekšmetiem. Apbrīnojama ir islāma ģeometrija, un, protams, Bābeles vārtu zilums. Izrādās, vācieši it kā neesot šo visu zaguši (kā briti), vismaz viņi raksta, ka šīs lietas te glabājoties, jo esot vācu arheologu izraktas. Un, manuprāt, neviens labāk arī tās nesaglabātu Turcijā/Irānā/Irākā (tagadējā Pergamōnā, Bābelē, Asūrā u.c.), tomēr liekas savādi šos brīnumus iepazīt Berlīnē. Nolemjam atjaunot vēl pāris bildes un ar kājām dodamies uz Brandenburgas vārtiem: gar Deutsches Dom, kas ir ārkārtīgi grezna, un vienu vai divas reizes (gadījās vairāk) apskatot liekas pat simpātiska, katedrāle. Aplūkojam operu pa ceļam un vēl reizi - Humbolta universitāti ar, liekas, veseliem 3 Humboltiem. Blakus ir piemineklis visiem 2. pasaules kara upuriem, māte ar kritušu dēlu, kurus apgaismo caurums griestos. Izrādās, ar šo kameru varu, pat ļoti atkāpjoties, iekadrēt tikai vienu mazu maliņu no cauruma & figūru (kuru man noteikti bija jānofotografē 1. dienā, jo sākotnēji tā atgādināja Budu... un tad gan bildē satilpa it viss). Tomēr apmeklētāji šeit pieklājīgi pagaida. Unter den Linden joprojām saldensaldi smaržo pēc liepām, kā lielākoties visur pilsētā, toties pie Brandenburgas vārtiem mēs sastopam eņģeļu barus, līgavas & to kompāniju uz melnām platformām, vīriešus īsos ādas svārkos ar šķēlumiem, milzīgas dāmas sarkanās kleitās, gotiska paskata jaunkundzītes ar lateksa tērpa detaļām, kungus ar pamatīgiem riņķiem ausīs un visnotaļ interesantiem ansambļiem.. jā, visupirms jau diezgan tālu sāk dzirdēt mūziku/vibrācijas no vakar piekļūšanu vārtiem traucējošās skatuves būves. Tepat jau arī rakstīts: Berlin Pride Festival... abi ar opapu sākam smiet. To mums vēl tikai vajadzēja. Nolemjam, ka uz Rātsnamu doties ir vēl nedaudz par agru un aizejam tepat uz Ebreju pieminekli, kas ir vairāki cementa bloki 19 000 kvadrātmetru platībā: no malām tie ir mazāki, bet ejot dziļāk, sniedzas pāri galvai. Ārkārtīgi monumentāli un psiholoģiski smagi, ko nedaudz mazina tas, ka daži ir sasiluši saulē, kā arī uz tiem sēdošie/stāvošie cilvēki. Mūsu tālākā pietura ir Oranienburgas iela un vārti, kur izpētām apkārtni (lielākoties tā sastāv no interesantām ēkām un grafitti), kā arī lidojošu dūnu ekspozīcija kādā no skatlogiem. Tā aizejam līdz Hackesche Höfe, kas faktiski ir veikalu pagalms jūgendstilā - māju sienas ir ar mozaīkām. Mozaīkas nav tik glītas kā no rīta lūkotās iz Senās Grieķijas, tomēr interesanti gan & pagalmus vācieši māk iekārtot. Ar to it kā varētu uzskatīt, ka Ziemeļu rajons ir apskatīts, ja Mūra muzeju atliek uz nākamo dienu, un nupat jau ir vakars, kad Annie ieteica doties uz Rātsnamu. Pie Rātsnama vienmēr gaida gara rinda, tomēr iekšā laiž aptuveni 30 cilvēkus reizē. Mums laimējas tikt pēc kādām 20minūtēm, 2. piegājienā. Jau vakar, meklējot fotoaparātu, secinājām, ka drošības pārbaude ir pamatīga. Arī šeit: liek izņemt visus metāla priekšmetus no kabatām, somas un tos skatās ar rentgenu (vai kā to lidostu aparatūru nu sauc), un pašiem ar jāiet cauri metālu detektōram. He. Bumbu var ienest iekšā tikai pie pašas ieejas. Bet var ;) Anyway. Opaps atceras, ka viņam kabatā ir brilles: -Ai, kur tad nu tās? (...) Uzlikšu brilles uz deguna, un būšu kungs ar brillēm, o! Un lai tik kāds tur man var kaut ko pateikt. Kā viņi var zināt? /pēc brīža pārdomā/ Nē, tā nebija laba ideja, šīs jau ir lasīšanai - tagad man tie apsargi tomēr rādās pa trim. Izejam cauri visam, man jakai ir metāla rāvējslēdzējs & sāku pīkstēt. Nu mani sāk pārmeklēt. Iziet ōpaps: -Un mani ne? Kāda nevienlīdzība! Iegāju rātsnamā krietni sasmējusies. Tur ir tāāāds kupols, redzama visa pilsēta diezgan no augšas, un pa vidu spoguļains konuss, kam vidus ir tukšs - augšā uzejot, līst virsū nedaudz lietus. |
6/18/10 09:25 pm - Berlin IISodien pamodos svesa dzivokli. Pamanijos svesa dzivokli pamodinat ari opapu un pagatavot auzu parslas ar bruno cukuru un kaneli, kas tomer garsoja sasoditi labi. Anete nebija atgriezusies no nakts mainas, par ko tikam bridinati.Tad nu devamies pa Fridrichstrasse gar Checkpoint Charlie un Mauermuseum uz Unter den Linden pusi, izejot no amerikanu sektora - sie izvakusies bet uzrakstu atstajusi... Unter den Linden iela ir tiesam liepu aleja un smarzo jau pa gabalu. Ta ka mans ilgi kaldinatais 'ja nu' plans bija atrast El Naturalista shoes veikalu (kuru gan atrodu active shues veikala, kur ir vairakas citas dabisko vai eko materialu kurpes), tad visupirms tiku pie apavu para, jo tas atradas ieprieksminetaja iela. Musu pirmais apskates objekts tomer bija un joprojam ir Brandenburgas varti - pirms 35 gadiem, kad opaps bija Berline, uz tiem vajadzeja skatities caur stieplem. Izradas, ka esam tomer pienakusi no ABerlines puses, kaut apmetusies esam RBerline (Kreicberga), jo paejam garam krievu Aeroflot un vestniecibai ar. Varti atrodas gluzi ka mana skola - starp ASV un Francijas vestniecibu. Izmetam locinu gar Rathaus un izstaigajam ABerlini - Neptuna struklaku un Rotes Rathaus, tiesu namu u.c., pa celam smukie muzeji. Vel nospriezam, ka S-bahn ieliek U-bahn taja zina, ka tur sauc pieturas un pat uzraksta tas. Galu gala mes nonacam Alexanderplass, kurs ka jau stacijas laukums - paliels un parpildits lauziem, tomer vidu interesantais pulkstenis ar planetam un pasaules laiku (tagad zinam, kur ir istais Pasaules laika centrs) & vesturisko staciju vai vismaz vesturisko stacijas uzrakstu. Noklustam atpakal ar S-bahn (un neskaitam cilvekus, kuri vaica, vai protam anglu vai vacu valodu, gribetu naudu), un intuitivi sameklejam partikas veikalu. Patikami parsteidy tas, ka veikala ir biopartikas plaukti (daaaudz!), savukart visi piena-kafijas-galas-tejas-garsvielu produkti ir novietoti lejasstava, kur noklust pa slidlentes. Augsstava ir tikai biopartika, augli, dzerieni un saimniecibas preces. Un ta nu... laimigi esam t.s. majas. Pagaidam nogurumu nemana un prieks beidyot sajust vasarigu siltumu :) |
6/18/10 09:02 pm - Berlin IRigas lidosta cilveki jau kadas 40 min pirms reisa (ja ne vairak) ir izveidojusi garumgaru rindu. Pec kada ilgaka laika kopa ar opapu izdomajam ari tai pievienoties. Ryaair ir dieygan operativs un musu biletes tiek parbauditas jau esot rinda - tam tiek paraksts un parbauditajs ari slaidi parples uz pusem. Liekas, ka reiss kavejas, tomer vins paskaidro, ka sis kompanijas apgriesanas laiks esot 20min - laikam jau pasi esam parak laicigi.Apmeram ta sakas mans un opapa celojums uz patalo Vacijas galvaspilstu Berlini - sakuma caur Bremeni: pari Zviedrijas salam, un pie Hamburgas nogriezoties pa kreisi, ka informeja kapteinis. Bremene ir spilgta un karsta saule... un miiatura lidosta jagaida no 14.20 lidy 17.40. Toties skats uy lidlauku lielisks! Cilveku gan maz, jo visi lidotaji izvelas eksotiskakus galamerkus, skiet, ka lidosim vien 7, tomr pedejie ierodas kadas 40-20 min pirms reisa... un atkal jau asi izveido rindu. Lidmasinas pirms brauciena atskano klasisko muyiku, ta laika - daudz reklamu, pec brauciena ar uzvarosu prieku pazino, ka esam laika, un ari pagajusogad 90% reisu bija laika... tiesa kas tiesa, Berline ielidojam 20 min atrak. Pirmais soks ir eka (lielaka un sliktaka par Bremen - lai dzivo RIX) un labiericibas kas ir - opapa vardiem - padomju stila un bez rokturiem vai noradem (es gan sudyos mayak, jo ir auduma dvieli). Otrais soks - meitene kioska saprot, ka gribu brauksanas kartes, bet vairak angliski gan ne, toties vinas acis pienem lieliski apalau formu... ar opapu vina saprotas labak un tiekam pie 5 dienu biletes. Bet autobusa - se tev nu bija! - iyradas, ka tas neder. Jo ABC bilesu vieta mums ir iedotas AB, kas nede brauksanai uz zonu, kura atrodas lidosta. nokaitinam soferi ta, ka vins tomer mus aiyved lidy U-bahn stacijai. Parmijam 2 transportus (opaps gan dikti nervoye par pieturam un visiem parjauta...) un gandriz gala. Apkartne seit atgadina Antonijas ielas un Alberta ielas rajonu, ar mini kafejnicam un veikaliniem, jugendu, mini pukainiem balkoniniem. Viena no siem namiem ari sobrid atrodamies... turklat - namam nav numuru, ir tikai uzvardi, kur katra gimene apdzivo vienu stavu. Opaps un musu hosts Anette atrod kopigu - vacu - valodu atri vien. Vina dzivo arkartigi skaista, plasa un krasaina dzivokli ar kartinam un oranzi-ziliem toniem it visur... ta ka sonakt paredzeta naktsmaina, Anete steidzas prom driz vien, atstajot mums atslegu, bet pirms tam steidzot gatavot darzenu-siera sautejumu, stastot, ka meita no galas atteikusies 3 gadu vecuma un vina 3/4 no laika ari needot to, un ja nu, tad tikai biologiski audyetu... Izrunajam ari dazus celojumus un CS pieredzi, noskaidrojam par metro un citam lietam, galu gala iegustam pilnvaru palikt seit visas dienas! Man ierada vietu istaba ar balkoninu ar pukem uz ielas pusi - preteja ielas puse var redzet jauniesus skatamies futbolu un Meness sirpiti virs jumta. Starp citu, dzivojam iela, kura nosaukta par godu dzejniekam, netalu uz stura ir majina zemenes forma, kur tirgo zemenes par aptuveni 5€ un seit ir pagalam jokaina klaviatura... kartejo reizi :) |
6/17/10 12:21 am - Atgriežoties esmu prom.Ar vairākrocīgi gatavotām rudzu miltu & ābolu & cottage cheese, jo biezpiena nebij kūkām beidzamā vakarā un talku dienas garumā, kā arī grāmatu un zinātnisku rakstu meklēšanas un glabāšanas pēdējā naktī, pametu Trondheimu 14. jūnija saulainā rītā. Joprojām jūtos nedaudz jocīgi. Bet nekas nevar būt sirsnīgāks par draugu balsīm telefonā, apskāvieniem, smaidiem un gardāks par šo ēdienu, smaržīgāks par nezālēm un nakts Rīgā tiešām ir tumša. Atmiņas ir un paliek...Rīt dodos uz Berlīni.   |
6/13/10 01:58 pm - Last days TrondheimCeturtdien man bija pēdējais eksāmens.Rakstījām Vides ekonomiku kopā ar ļoti daudz citu kursu studentiem - šoreiz Dragvoll soporta nama hallē. Katram kursam, programmai - sava rinda, sākumā pat apjuku, meklējot savējo, līdz ieraudzīju Kristin, kas man māja. Pēc eksāmena kopā pagatavojām gandrīz vegānas pusdienas latviskā stilā, kas garšoja lieliski abām & devāmies pastaigā gar cietoksni uz uni/viņa uz mājām. Un pa ceļām lasījām pienenes :)) * Šobrīd man ir sakārtotas teju visas mantas koferos, kuri liekas vieglāki, nekā prognozēts, bet nočekot to iespējas vēl nav. Kaimiņienes solīja pagādāt svarus. :) Mums kopā šodien jāsakopj VISAS telpas: sākot no grīdām, mēbelēm, plītīm, beidzot ar sienām un aizkariem... vārdu sakot, visu, ko vien ir iespējams tīrīt. Solās būt darbīgi. * Vakar savukārt bija lieliska diena. Pēc nedaudz literatūras pakonspektešanas un parakāšanās pa datu bāzēm, devos satikt savu deju partneri, kurš jau sen pēc tam, kad netikāmies pēdējā nodarbībā dejās aicināja uz kūku un tēju. Tad nu papļāpājām pie tējas tases un devāmies izpētīt Botānisko dārzu, ko vienmēr esmu vēlējusies, kā arī nogājām gar fjordu, kur pat padejojām & vēl drusciņ paklīdām apkārt. Izrādās, mans partneris tomēr ir ungārs un nu pēc doktorantūras studiju pabeigšanas te strādā kāda projekta ietvaros, turklāt esot te otro gadu. Tā gadās - ikdienā nepagūt parunāt. Un abi bik baiļojāmies, vai nākamgad izdosies atrast kādu, ar ko tik forši sadejoties. Hi. :) * RĪT MĀJĀS!!! |
6/10/10 03:08 amBaizevēj, pēc pāris h pēdējais eksāmens un pirmdien esmu Latvijā.Motivācija vienkārši staro, haha... lai kā mani aizrautu šis priekšmets, ne jau naktī un iedomājoties pasniedzējas sastādītos uzdevumus (ja ik klases uzdevumā, kuru ir kādi 3, ir kļūda) + to, ka tie būs vairākums. Šodien piedejoju pilnu istabu, un gaidu atpakaļbūšanu Rīgā (a moš nedēļas nogali?) & Santana ir viena no labākajām mūzikām čačai. |
Powered by Sviesta Ciba