Berlin III
Tā kā starp manām raibajām raksturīpašībām reizēm parādās kautrība un vēl tai palīdz nogurums vai labi sarunu biedri, turpinu par raibajām Berlīnes gaitām stāstīt jau mājāsesot. Jūsu uzmanībai trešā Berlīnes diena, 19. jūnijs, Sestdiena.
Piebildīšu vēl, ka te ir garumzīmes un "z" vietā nav "y".

Pēc Atgadījuma jeb mana salīdzinoši jaunā fotoaparāta neatrašanas somā (iespējams, ka tas palika pie Rātsnama, kur sēdējām, iespējams, ka tika pazudināts kā citādi... atceramies tik pēdējo bildi), un ieteikumiem no mūsu Hostess no rīta vispirms dodamies uz Braun Photo netālu no Hermanplatz: kas ir gan komisijas, gan fotoveikals. Pārdevējs runā tekoši (!) angliski un pārdot prot - sak, šī ir jūsu laimīgā diena un man tikko atnesa kaudzi ar fotomašīnām, šo jūs tiktiešām varat dabūt par 50 eirō, bet es nekā nenopelnīšu (tas gan nekas, man nerūp!), un tā vien tālāk. Un beigās iegādājam ar. Digitālajiem cenas diezgan augstas & tieku pie analōgā (= ar filmiņu un baterijām) Nikōn SLR. Nu tik var grozīt un zūmot, un piņķerēties pie katra kadra. Un kārt kaklā un būt tūrists! Smags, un kādus 25 (?) gadus vecs, bet patīk. Beidzot ar ōpapu par fotouzņemšanu nestrīdamies - varbūt tādēļ, ka neredzu rezultātu, kur tomēr nav iekadrēts viss, ko gribēju, varbūt iemācos paskaidrot un, iespējams, viņam arī ar šo aparātu rīkoties ir saprotamāk.

Šo rītu mēs sākam ar Pergamona muzeja apmeklējumu. Jābrauc ir līdz Alexanderplatz stacijai, pa ceļam uz muzeju paejot garām simtunvienai mākslinieku teltij Spree upes krastā, un dāmai, kas pūš milzu burbuļus. Mani pirmie kadri. Muzejs ir ārkārtīgi neglīts no ārpuses, un to aizsegt viņi ir mēģinājuši ar tādu kā rāmjveida skatuvi. Pie kāpnēm kāds vīrietis tirgo milzīgus kliņģerus.
Muzejā visupirms redzam Zeva altāri un Divupes kultūru ar krellēm, skulptūrām, krāsām... "kustīgajām bildēm" 3 sienu attēlu garumā, un sīkiem unikāliem priekšmetiem. Apbrīnojama ir islāma ģeometrija, un, protams, Bābeles vārtu zilums. Izrādās, vācieši it kā neesot šo visu zaguši (kā briti), vismaz viņi raksta, ka šīs lietas te glabājoties, jo esot vācu arheologu izraktas. Un, manuprāt, neviens labāk arī tās nesaglabātu Turcijā/Irānā/Irākā (tagadējā Pergamōnā, Bābelē, Asūrā u.c.), tomēr liekas savādi šos brīnumus iepazīt Berlīnē.

Nolemjam atjaunot vēl pāris bildes un ar kājām dodamies uz Brandenburgas vārtiem: gar Deutsches Dom, kas ir ārkārtīgi grezna, un vienu vai divas reizes (gadījās vairāk) apskatot liekas pat simpātiska, katedrāle. Aplūkojam operu pa ceļam un vēl reizi - Humbolta universitāti ar, liekas, veseliem 3 Humboltiem.
Blakus ir piemineklis visiem 2. pasaules kara upuriem, māte ar kritušu dēlu, kurus apgaismo caurums griestos. Izrādās, ar šo kameru varu, pat ļoti atkāpjoties, iekadrēt tikai vienu mazu maliņu no cauruma & figūru (kuru man noteikti bija jānofotografē 1. dienā, jo sākotnēji tā atgādināja Budu... un tad gan bildē satilpa it viss). Tomēr apmeklētāji šeit pieklājīgi pagaida.

Unter den Linden joprojām saldensaldi smaržo pēc liepām, kā lielākoties visur pilsētā, toties pie Brandenburgas vārtiem mēs sastopam eņģeļu barus, līgavas & to kompāniju uz melnām platformām, vīriešus īsos ādas svārkos ar šķēlumiem, milzīgas dāmas sarkanās kleitās, gotiska paskata jaunkundzītes ar lateksa tērpa detaļām, kungus ar pamatīgiem riņķiem ausīs un visnotaļ interesantiem ansambļiem.. jā, visupirms jau diezgan tālu sāk dzirdēt mūziku/vibrācijas no vakar piekļūšanu vārtiem traucējošās skatuves būves. Tepat jau arī rakstīts: Berlin Pride Festival... abi ar opapu sākam smiet. To mums vēl tikai vajadzēja. Nolemjam, ka uz Rātsnamu doties ir vēl nedaudz par agru un aizejam tepat uz Ebreju pieminekli, kas ir vairāki cementa bloki 19 000 kvadrātmetru platībā: no malām tie ir mazāki, bet ejot dziļāk, sniedzas pāri galvai. Ārkārtīgi monumentāli un psiholoģiski smagi, ko nedaudz mazina tas, ka daži ir sasiluši saulē, kā arī uz tiem sēdošie/stāvošie cilvēki.

Mūsu tālākā pietura ir Oranienburgas iela un vārti, kur izpētām apkārtni (lielākoties tā sastāv no interesantām ēkām un grafitti), kā arī lidojošu dūnu ekspozīcija kādā no skatlogiem.
Tā aizejam līdz Hackesche Höfe, kas faktiski ir veikalu pagalms jūgendstilā - māju sienas ir ar mozaīkām. Mozaīkas nav tik glītas kā no rīta lūkotās iz Senās Grieķijas, tomēr interesanti gan & pagalmus vācieši māk iekārtot. Ar to it kā varētu uzskatīt, ka Ziemeļu rajons ir apskatīts, ja Mūra muzeju atliek uz nākamo dienu, un nupat jau ir vakars, kad Annie ieteica doties uz Rātsnamu.

Pie Rātsnama vienmēr gaida gara rinda, tomēr iekšā laiž aptuveni 30 cilvēkus reizē. Mums laimējas tikt pēc kādām 20minūtēm, 2. piegājienā. Jau vakar, meklējot fotoaparātu, secinājām, ka drošības pārbaude ir pamatīga. Arī šeit: liek izņemt visus metāla priekšmetus no kabatām, somas un tos skatās ar rentgenu (vai kā to lidostu aparatūru nu sauc), un pašiem ar jāiet cauri metālu detektōram. He. Bumbu var ienest iekšā tikai pie pašas ieejas. Bet var ;)
Anyway. Opaps atceras, ka viņam kabatā ir brilles:
-Ai, kur tad nu tās? (...) Uzlikšu brilles uz deguna, un būšu kungs ar brillēm, o! Un lai tik kāds tur man var kaut ko pateikt. Kā viņi var zināt? /pēc brīža pārdomā/ Nē, tā nebija laba ideja, šīs jau ir lasīšanai - tagad man tie apsargi tomēr rādās pa trim.

Izejam cauri visam, man jakai ir metāla rāvējslēdzējs & sāku pīkstēt. Nu mani sāk pārmeklēt. Iziet ōpaps:
-Un mani ne? Kāda nevienlīdzība!

Iegāju rātsnamā krietni sasmējusies. Tur ir tāāāds kupols, redzama visa pilsēta diezgan no augšas, un pa vidu spoguļains konuss, kam vidus ir tukšs - augšā uzejot, līst virsū nedaudz lietus.