Brisele-Rīga, 14.02.
Modinātājs šorīt bija uzlikts uz 5.00, lai laicīgi varētu iziet.
Brokastis neēdām, jo mums bija tikai maize. Vakar gan apskatījos tik daudz kā google karti, ceļu, kur varētu stopēt/iziet uz vietu, kur stopēt - uz lidostu, jo negribas vēlreiz maksāt par busu.

Ar iešanu mums veicās itin labi, no mūsu rajona (Ixelles) tikām ārā, ejot aptuveni stundu, bet... apmaldījāmies šosejas entajos pagriezienos. Un tur arī mums sāka neiet ar stopēšanu, jo.. kur gan? Pa to laiku pulkstentiņš, protams, jau apripo līdz 8.00. Nedaudzajiem satiktajiem ļaužiem (3?) apvaicājamies par virzienu un kaut kā izbrienam uz šosejas. Tur gan ir ļooti daudz mašīnu, pārsvarā mums tuvākajā joslā - smagie, un vēl - stāvam ieskrējiena joslas galā. Normālu vietu stopēšanai nav. Maziņš sastrēgumiņš, un visi brauc ap 40. Pēc kāda mirkļa beidzot viena mašīnīte apstājas, tur - onkulis. Unisōnā sakām, ka mums vajag uz Charleroi, jo tuvojas pus9, un mums jāieiet iekšā līdz 10.05. Viņš... runā tikai franciski.
Pēc kādas minūtes apjaušam, ka mums stāsta, ka Charleroi ir uz otru pusi! Opā!!! Runājamies vēl, nesaprotam, un jūtu, ka abas vienlīdz izmisīgi skatāmies ar savām kaķīšacīm (gan tāpēc, ka kavējam, gan tāpēc, ka nesaprotam). Beigās noprotu, ka mūs aicina iesēsties, jo aizvedīs tur, kur var stopēt uz Charleroi.
Te nu jāpiebilst, ka visu laiku esam mēģinājušas saorientēties pēc tāda milzīga, apaļīga dūmeņa, vai nu atomstacijas, vai nu ogļu stacijas - kas kūpēja šurpbraucot kreisajā pusē, un šodien vēl ir uzpucēts ar sarkanām gaismiņām, kas ik pa laikam veido sirsniņu. Kas gan var būt vēl romantiskāk.

Kad esam iekšā (kur rokas vairs nesalst :) ), izrādās, ka drusciņ varu sazināties un viņu saprast. Pastāstu, ka Rīgā snieg (jo šorīt te jau līst, ho, mēs atbraucam un aizbraucam ar ciklōnu), un kaut ko par valodām, un vēl to, ka viņam rūp, ka stāvējam tur, kur daudz masīnu - beaucoup de voitures. ^.^

Mūs izlaiž pie tādas ēstuvītes, un te, stāvot kādu laiciņu, izdodas parunāties ar cilvēkiem, kas dodas uz citurieni, līdz beidzot kāda dāma dodas 3 km mūsu virzienā. Mūs izlaiž pie ceļu savienojuma, kur ejam lejā uz šoseju un stopējam - un tā tieši šeit beidzot apstājas mašīna un gaida. Kad pieejam klāt (un attālums nav mazais), tur tāds patumšs puika mērena haosa vidū vaicā, kur un kāda ir adrese. Bet variantu mums sevišķi nav.
Iekāpjam pulksten 9:19 (un es brauciena laikā ļoti novērtēju priekšējā paneļa dekorējumu ar baltmaizes šķēlēm), un pat atrodam, par ko parunāt. Viņš arī kavējot darbu, bet par laimi, tagad mēs esot kompānijai. Un esot portugālis.
-Cikos jums ir lidmašīna?
-10.00
-Crazy girls!
Ak jā, telefōnnumuru gan arī viņš piedāvāja. Un tā nu tiekam līdz lidostai, mistiskā veidā nenokavējot :) Lidmašīnā labākās vietas: pie avārijas izejas. Izstiepjam kājiņas!

Rīgā -18C.