24.09., Roma
Esam 4 zvaigžņu viesnīcā, vismaz tā tas apzīmēts uz plāksnītes ārpusē. Spriežam, ka itāļiem laikam cita sistēma, jo mūsu mininumurā ir 4 gultas, viena pie otras, knapi iziet cauri, un 2 no tām - saliekamās, līdzīgi arī visiem pārējiem. Un interesanti, kur viņi tās parasti glabā? Vēl viesnīcas iekārtotāji pamanījušies piebīdīt skapim priekšā kādu interesantu soliņu, ko parasti liek gultas kājgalī (bet tādā gadījumā tas aizšķērsotu ieeju istabā), ko iebīdam vannasistabā, lai būtu vieta.
Otrs šoks ir brokastīs - protams, rupjmaizi jau negaidām, bet apaļas bulciņas bez garšas un grauzdiņus plastmasas paciņās (!) arī ne tik. Pēc brīža visi jau pulcējamies sapucēti šaurajā ieliņā pie viesnīcas, kuru lielākoties aizņem mašīnas, un kādus 3 kvadrātmetrus - arī āra kafejnīca pretējā pusē (2 mini galdiņi). Tātad, mūs skaļi izsauc cita meitene ar lakatiņu un atkal, lapa virs galvas, čāpojam - šoreiz uz autobusu lielā attālumā, kas mūs ved uz citu universitāti. Tā kā universitāte ir ārpuspilsētā, jābrauc labs gabaliņš. Visi (gandrīz visi) smuki tērpti vienādos kreklus raujam vaļā latviešu dziesmas, protams, autobusa beigās, kur īstajai jautrībai ir vieta. Novērots, ka citu valstu pilsoņi vispirms ieņem autobusa priekšējos sēdekļus. Cita mentalitāte un varbūt ekskursiju trūkums.
Universitātē mūs sagaida ar kūciņu-cepumiņu uzkodām (un te es nobijos, ka tās ir pusdienas, un sāku ēst saldumus, kaut tobrīd tas bija liegts).
Še mums tagad ir lekcija visupirms, un sadalāmies forumu grupās. Esam 2 "mūsu tēmā", tomēr tas izrādās par maz un vispār jebkas izrādās par maz,lai tur ieviestu jebkādu kārtību un koordināciju, jo neviens neuzņemas tēmas vadīšanu, pat ne meitene, kas ir krēsls (chair). Un tā nu seko komentāri par komentāriem un absurdas idejas, un pārāk realitātei nepietuvinātas idejas, kas nenoved tuvāk deklarācijai. Galīgi nesaprotam, kā visi var tikt iekļauti tieši forumā, kam bijusi ielikta pēdējā prioritāte, turklāt šķiet, ka teju ar nodomu forumos ar specifiskām tēmām savākti nespeciālisti.
Par laimi, pusdienas tomēr ir un atrodu arī siltu ēdienu. Un, lai gan pavārs/vismīlis (ģērbies glauni baltā uzsvārcī) apgalvo, ka nekas no gaļas neesot makarōnos - lazanjas līdziniekā ar "nō,nō mīt", kaut kas liekas aizdomīgs. Bet ēdiens sāk palikt arvienu labāks.
Otrā sesija.
Vakarā mums ļauj pārģērbties un ved uz pieņemšanu pie rektora, kas notiek jaunā sporta universitātē. Viesis ir nirējs-čempions, un šovs ir balvas pasniegšana viņam, kā arī forši modernie dejotāji. Silta nakts, izgaismots iekšpagalms ar gariem klātiem galdiem (mazas ēdienkartes izvietotas uz atsevišķiem galdiņiem), visādiem fritētiem brīnumiem, milzīgu kūku noslēgumā, un dejām. Iepazīstos ar kolēģi no Somijas un vēl vairākiem ļaužiem. Beigās vēl (kā jau latvieši) paķeram pāris glāzītes sagrieztā arbūza-melōnes līdz, ko itāļi nesaprot, tomēr foršais oficiants izpalīdz, jo viss neapēstais tikšot izmests. Vēl viņam ir savdabīgaversija par to, kur atrodas Latvija. Tomēr ar glāzēm autobusā iekāpt neatļauj.
Autobuss, pulkstenis ap 24.00, protams, dziedam.