In the unlikely case if the pressure in the cabin drops, put the oxygen mask over your mouse
Svētdien Frankfurtē pieredzēju jaunāko modes kliedzienu - ņaudošu somu rudens/ziemas sezonai. Kā varēja spriest, jaunais, interaktīvais modes jaunievedums ļauj ar aksesuāru ik pa mirklim sazināties, tiesa gan, saziņas līmenis ļoti atkarīgs no īpašnieka radošā līmeņa - šajā gadījumā tas izpaudās vien ar skaudru un tiešu KUŠŠŠ!!!

Pēc pamošanās plkst. 11.00 Alpu rajonā, saulainā dienā, ir skaidrs: jākāpj. Kur? Protams, kalnā, kur ir ala cietoksnis. Tā kā vecpilsēta lielākoties izstaigāta un tā vien šķiet, ka citur arī daudz nav, kur staigāt, tas ir mans dienas mērķis nr. 1 un nr.2.

Izpētu kartē, kā nokļūt kalnup bez "burbuļiem" un dodos turp. Pa ceļam samanu restorānu ar greznu nosaukumu - Kapi.

Kalnā ved vairāki mūra pakāpieni, kurus veido vēl vairāk sīku akmentiņu, un visu daudzviet klāj efejas un citi ložņājošie, vārdsakot, izskatās ļoti romantiski, tik romantiski, ka man visai ātri aizraujas elpa. Par laimi, kāpnes beidzas, un sākas drusciņ neromantiskāks mežs - ar līdzenāku, nedaudz akmeņainu taku (šeit es piebilstu, ka man nav nekādu haikingapavu līdzi, tikai pilsētas parastie), ar ko es esmu pavisam apmierināta, jo akmeņi nav "norvēģu taku" izpratnē - kā uzbērums. Kāpju zigzagā augšup, un, protams, sportisti skrien un minas garām. Ar to prieki nebeidzas. Augšā ir mūri, un tur ir mazāku balkoniņu, terašu un līdz ar to - šaurāku kāpnīšu labirinti, kurus var iziet, un tad gan tiek PAŠĀ, PAŠĀ augšā. Lūk. Un skats gan ir fantastisks.

Lūdzu kādam pārim uzņemt manu attēlu, un viņi atbild ar no, thank you.. - kas izbrīna gan mani, gan kungu, bet tad meitene attopas, ko esmu domājusi ar savu jautājumu un kuram galu galā kurš būtu jāfotografē, un laipni tomēr to izdara.

Otrs joks ar fotogrāfijām ir kāds tumšāks franču pārītis, kuriem ir beigusies foto-baterija, un viņi lūdz man ar manu ūberaparātu uzņemt pāris attēlus, atstādami savu epastu; jautā vai esmu amerikāniete? (nē) angliete? (nē) austrāliete? (nu, nē taču!); un visbeidzot nokomplimento mani par franču valodu.


Vakarā ar Žūlī izstaigājam pilsētu, kas ir kļuvusi mīlīga, un satiekam vēl vienu CS biedru, alpīnistu, kurš arī strādā atbilstoši savam hobijam. Viņš ir gadu nodzīvojis Oz un stāsta savus piedzīvojumus, kamēr mēs abas ar mirdzošām actiņām klausāmies.

Un, jā. Vakara beigās pilsētas laukumā atrodam vietu, kur palaist laternu. Abi mani draudziņi bļauj, ka neizdosies! Nē! Ielidos logā un mums būs policija! Un vispār šausmas, bet meitene, kas ir aizdevusi savas šķiltavas, toties ir sajūsmā par 5 tādiem, nedaudz iereibusi, toties sajūsmā, ko es saprotu pat bez vārdiem. Laimīgi aizdedzinam un palaižam - bez vēja laterna paceļas vertikāli augšā un aizlido pāri mājām. Ar priekšpēdējo tramvaju nokļūstam mājup.

Tā arī neatrodu nevienu putnu, kam izbrarot savu bageti (un man joprojām tādējādi paliek "aukstais ierocis", par ko visu laiku smejamies).

*

Vedu mājup daudz siera, un Žūlī saka, ka noteikti savā iepriekšējā dzīvē biju francūzis, ja jau man tā garšo.