Berlin IV
Šķiet, ka tas bija tieši svētdienas rīts, kad Anette piedāvāja mums pagaršot vācu brokastis, "citādi mēs te ēdot un ēdot savas Hafer(auzas)". Mjā, ik rītu brokastīs ēdām tumi ar viņas brūno cukuru un mūsu kanēli - ir gan nom nom, bet no vācu brokastīm neatteicāmies.
Pie tām izrunājām tik daudz... šķiet, par spīti aptuveni 30 gadu starpībai, man ir domubiedrs Berlīnē. Ne tikai iepriekšējā vakarā skatītās Indijas bildes, krāsainais dzīvesstils un krāsām pilnā dzīvesvieta, kas ielīksmo, budisma vadlīnijas u.c., pat simpātijas pret muminiem (brālim nolaupīta Tū-Tikijas krūze un Mazā Mija kā mīļākais stāstu varonis), izrunājam dažas patiesības par laulībām (oh) un vēl šo un to. Kur nu uzskaitīt. Anyway. Vācijas ieraksti tapa, viņai un opapam kopā skatoties futbolu. :)
Bet Berlīni svētdien tik tiešām sākām ar Oranienburgas muzeju (kurš bija bez maksas, btw). Ir iekštelpu ekspozīcija + īsfilmas, kur kāda jauna sieviete skatoties raudāja pat, un ārtelpu - "mūris" ar fotogrāfijām un faktiem. Piemiņas kapela un pie tās studentu sēts rudzu lauks ar magonēm un rudzupuķēm, kas simbolizējot tekstu no Bībeles [ja nemaldos] par dienišķo maizi. Uzzinām, ka mūris esot būvēts pat cauri kapsētai.. un līdz ar to kapi pārvietoti. Tas ir tepat, tālāk - un arī fragementi no mūra, un krusti, un pārrakti kapi te vēl ir atstāti.
Viena no interesantākajām lietām bija iepazīt U-bahn un S-bahn kursēšanas principus, piešauties pārsēšanās vietu atrašanai un staciju atpazīšanai. Tā kā mums bija 5 dienu biļete, tā nebija liela problēma, un kontrole bija tikai 1. dienā, kur čalis gandrīz atņēma manu talonu, ko kompostrēju gan autobusā, gan metro, jo man meitene kioskā sakarīgi nepaskaidroja - nosakot "one stamps next time" tomēr viņš likās mierā.
Tā nu nokļūvām atkal netālu un Reihstāga, ko joprojām es saucu par Rātsnamu, kas tas laikam īsti nav, un turpinājām iepazīt Tiergarten. Tiergarten kādreiz esot bijusi zaļa medību zona starp Berlīni un Šarlotenburgu, bet kādā aukstā ziemā izcirsti daži koki, un nākamā vasarā - sastādīti dārzeņi, lai izdzīvotu, un tā aglomerācija aprijusi Šarlotenburgu.
Lēnām ar kāda pensionāru pāra palīdzību no elegantās un milzīgās Hauptbanhof puses aizklīstam līdz pat Haus der Kulturen der Welt, kas ir austeres formas, un pat ļoti fotogēniska.
Netālu parkā paēdam arī pusdienas (šeit mans Norvēģijā sapņotais sapnis par pļavu un atlaišanos zālē gandrīz realizējas) un vērojam kā laikam jau turku milzīga saime/skola izklaidējas ēdot & spēlējot futbolu.
Tiergartena otrā stūrī ir jauno ēku rajons: Potzdamer platz, kur visvairāk, šķiet izceļas melna un balta galerija un Sony centrs. Nobaudām saldējumu. Stacija šeit ir ļoti sterila un apkārtējos namos tīkami spoguļojas mākoņi. (: