šodien rakņājos pa atvilktnēm un atradu labās Erceņģeļu orākulu kartis. Tās man kādreiz meitenes uz Dzimšanas dienu uzdāvinaja. Es aizraujos ar tādam lietām, vnk pēdejā laikā nav īsti sanācis laika. Tad nu šovakar varbūt atkal iečekošu.
jaunā klaviatūra nav pārāk laba, nereti nepaņem garumzīmes līdz ar ko sanāk tekstu labot. Vnk normālāku nevarēju un negribēju atļauties.
Vēl es gribu zināt, kas no visa šitā sanāks. Citu acīs tēloju dzelzs lēdiju, tādu, kura zina, ko dara un dara to, ko grib darīt. Bet vakar gandrīz uzsprāgu. Saku runāt ne to ko vajag. Standarts. Nekas manī nav mainījies. Un tas nav forši. Bet es esmu nogurusi. Jau. Kaut gan vienmēr ir izvēle. Bet es gribu pamēģināt šo ceļu. Tagad atklāju,ka reizēm labāk ir melot. Ar vieniem meliem būtu izbraukusi mierīgi cauri un pilnīgi nekas nebūtu noticis. Bet tagad - just waiting for tomorrow un tad pēc tam atkal tāpat līdz vai nu viss juks, vai nu nostabilizēsies.