Atceros to vakaru,nakti un rītu, kad tēvs viņu un viņa māti izdzina no mājām. Viņa mamma devās uz kaut kādu dārza mājiņu pārnakšņot, kamēr es ar viņu trakojām ar viņa žiguli. Toreiz jau degviela bija lēta, varēja braukāt visu nakti. Paris reizes nebijām tālu no tā,lai avarētu. Man bija vienalga, es gribēju būt kopa ar viņu pie jebkādiem apstākļiem. Viņs bija mana pirmā mīlestība. Tonakt vispār negulēju. Beigās mēs pārguruši ieradāmies tajā pašā dačā, kur bija viņa mamma. Mes atpūtāmies kaut kādā piebūvītē. Es tēloju,ka guļu un klausījos, ko viņš runā ar savu draugu. Viņam nepatika mani sarkani krāsotie nagi. Viņš dzenāja odus no manas sejas. Bija vēss. Bet es biju kopa ar viņu. Viņam tā bija smaga nakts un es biju ar viņu. Pienāca rīts un viņš ar mammu atgriezās mājas. Tēvs droši vien bija nomierinājies. Es negulējusi aizgāju mājas, nomazgājos un devos uz iestājeksāmeniem skolā, kura atšķīra jaunu vēl nebijušu lappusi mana dzīvē. Tās skolas dēļ es esmu tur kur esmu. Sūda 0.5 punkti izšķira ļoti daudz ko manā dzīvē. Bet es šaubos vai šis bija sliktākais variants. Kaut gan nevar jau zināt ka būtu, ja būtu.