Es arī biju, un tad šķirāmies. Mamma ar mani tad pusgadu nespēja bez raudāšanas parunāt. "Pirmais" dažas reizes pasāka vicināt pudeli, draudēt, bet aiziet jau nevar,,, jo mīli. Un kamēr mīli, tikmēr cīnies. Līdz ienāca beidzot dzīvē trešais, haha, pēc jau kāda laiciņa, kas atvēra man acis - mēs esam 200% brīvi cilvēki, lai arī ko otrs neteiktu. Tu drīksti domāt un just ko vien vēlies. Ja vien spēj uzņemties atbildību par domāto un izdarīto.
Vienīgais, ko dikti nožēloju, ka meitiņu neredzu ikdienā, jo dzīvo citā valstī, ar tēvu. Bet naudas toreiz nebija uzņemties galvenā aprūpētāja lomu, tapēc tagad esmu tā, ko sabiedrība nopeļ un nesaprot.