reizēm es jūtos kā nekas uz šīs pasaules. ne tajā laikā un ne tajā vietā. nekādi nevaru saņemties domāt pozitīvi, vienmēr izsprūk kaut kas negatīvs, ko pēc tam nožēloju un kas aizskar citus. gribu riktīgi izraudāties... es gribu, lai viss ir ok, bet izskatās, ka viss pamazām atkal iet uz di**u. Tikko ka esmu apārstējusi savas nieres man sākas kaut kāds mistisks vīruss ar kuru mokos jau ceturto dienu. It ka pēc visa šodien jau vajadzēja būt labāk, bet atkal temperatūra ir pacēlusies un klepus pastiprinās. nav spēka. Un smadzenes vispār nestrādā. Darbu vēl joprojām neesmu dabūjusi. Tuvojas Z-svētki, bet nav ne jausmas par ko pirkšu dāvanas. Nav ne jausmas pat par ko ēdīšu.
Un ar viņu man reizē ir tik grūti. Viņam ar mani arī. Bet es negribu, lai mūšu savienība izjūk. Man tik ļoti žēl, ka emocijas laižu pirmās pār lūpām pirms padomāju loģiski un tad runāju. Es tā negribēju.
Es jūtos tik sasodīti viena. Viņš jau šovakar atnāks, bet nekas vairs nebūs tā. MAN TIK ĻOTI ŽĒL!