nu negribēju šodien satikt bijušo vīra māti(cik nu bijušo - šķiršanās pēc dokumentiem vēl nav nokārtota). Viņa izskatījas pārak bēdīga un es nezināju ko teikt. Es jau nebiju viena. Jebkurā gadījuma viņa noteikti domā, ka viņas dēls man bija labāka partija. Es tā nedomāju. Es vnk tā centos domāt tos 4.5 gadus, no kuriem 1.5 apmēram tika pavadīti laulībā. Bet tas bija nepareizi. Nebija jēgas tērēt savu dzīvi. Bet gan jau būs ok. Acīmredzot šī dzīves māciba man bija jāiziet cauri. Ne man nav žēl. Gan jau viņa tagad par mani doma ka par pēdējo cūku un mauku. Bet liktenis atkal ceļā man nolika cilvēku, kurš lika man savu dzivi pagriezt par 180 grādiem. Gluži tapat bija ar pagājušajām ieilgušajam attiecibām. Nu vismaz tagad es to visu varu atcerēties ar smaidu :)