tik nepazūdi, ja?!
Tavi ieraksti mani rosina dzīvot :)

ne, ne :)
no šejienes nav iespējams pilnīgi pazust. man ir vajadzīga šāda vieta, kur rakstīt.

Taču ir tā, ka es te esmu kļuvusi pārāk "ne īsti cepta, ne īsti vārīta". Ir aizture tā pa tiešo nodot visas emocijas un pārdzīvojumus, piedzīvojumus. Lai arī gribas aprakstīt, tomēr bail - tīri manas personas ne-anonimitātes dēļ. No otras puses mana būtība teic, lai neņemu galvā šo aspektu: kas es esmu, tas esmu un man nav jāslēpjas. Taču, ja es varu atklāti runāt par sevi, ir aizture staštīt par lietām, kurās iesaistīti citi cilvēki, jo tādējādi pastāv iespēja, ka viņi tiek atpazīti. Bet tā jau ir viņu dzīve, kādas man tiesības ar savām privātajām pārdomām publiski dalīties ar viņu personiskajām dzīvēm? :)
No šāda aspekta gribās sev jaunu cibas žurni, kurā atklātajā rakstīt. Jo man ir nepieciešamība "izrakstīties".

Bet vēl ir lietas, ar kurām gribas tā publiskāk dalīties: foto, pārdomas, mūzika, noskaņas. Un tām šeit cibā atkal ir par maz vietas, turklāt šis žurnāls nes līdzi vēl citu auru un informāciju, kuru es negribētu aktīvāk uz āru popularizēt. Nu lūk, un šādiem nolūkiem vajag atkal vēl citu vietni - blogu, visticamāk.

A reāli būs noteikti tā: varbūt uztaisīšu ārēju blogu, kurš, visticamāk, nomirs dabiskā nāvē un paralēli turpināšu rakstīt te. Jau tagad teju lielākā daļa privātāka rakstura ierakstu ir friend-only. Un man nepatīk šis ierobežojums, ko pati esmu uzlikusi. Taču citādāk nevar. Internets ir parāk publiska vide un par mani ar arvien vairāk cilvēku interesējas un šī tendence varētu arī pastiprināties. Viena lieta ir dalīties sajūtās ar cilvēkiem, kuriem es pa lielākai daļai esmu Interneta tēls, bet kas cits, ja viņi zin, kas zem šī tēla slēpjas. Un ja vēl ir negatīvi noskaņoti un nenobrieduši prāti: negribas dot sirdi ķengāšanai. Ar šo aspektu vēl būs jātiek man galā :)

daļā es varu Tev piekrist un pat attiecināt uz sevi, ar manu cibu un rakstiem ir līdzīgi.

man tā gribas rakstīt sajūtas - bet lapsā nevar - nesapratīs... jau sen visu laiku ik pa brīdim uzpeld doma, ka vajag otru žurnālu, kurā neviens Tevi nepazīst...

nupat arī sagribējās tādu sajūtu virteni ierakstīt - tak nesapratīs. :)

izlasot ko tādu gribas iekšēji sacelties un mudināt arī Tevi uz to: kāpēc, kāpēc mēs baidāmies būt pašas, tādas, kādas esam?
ir patīkami būt mātei, sievai, sabiedriski sociālai būtnei, un kam tik vēl ne, bet, kad vienā brīdī attopamies, ka vairs neuzdrīkstamies atkla'ti izpaust savas iekšējās izjūtas, jo tās taču neiederēsies augstākminētajās lomās vai arī cilvēki mums apkārt pēkšņi mūs vairs nespēs atpazīt, nesapratīs...

Cik interesanti, rakstīju šos vārdus un sapratu, ka manis paustā doma daļēji savienojas ar Alisi Brīnumzemē. tas jau arī patiesībā ir stāsts par uzdrīkstēšanos būt pašam sev un darīt to, kas tīk pašam, nevis tikai pakļauties apkārtējo vēlmēm.

Ne es, ne Tu neesam vārgas un/vai gļēvas, taču visu laiku izturot, izturot, plānojot un kārtojot sāk pietrūkt sevis. Sevis.

Ko lai saka, nezinu par Taviem konkrētajiem iemesliem, kāpēc neuzdrīksties paust emocijas lapsā, taču... varbūt vari gan? :) Ja arī kāds nesapratīs, lai nesaprot, gan pieradīs un, varbūt, atklās Tevī jaunu šķautni. Jo Tevī tak arī ir vēl tās citas liesmiņas...

gribas saukt: uzdrīkstamies paust savas emocijas!
Starp citu, noteikti esi redzējusi, bet ja nu ne (tā nav zaķīšu pirtiņa, kā parādās info lapas hederī): http://www.pasakas.net/pasaku_kino/zakisu_pirtina/skapis/?bigPlayer=1