ne, ne :)
no šejienes nav iespējams pilnīgi pazust. man ir vajadzīga šāda vieta, kur rakstīt.

Taču ir tā, ka es te esmu kļuvusi pārāk "ne īsti cepta, ne īsti vārīta". Ir aizture tā pa tiešo nodot visas emocijas un pārdzīvojumus, piedzīvojumus. Lai arī gribas aprakstīt, tomēr bail - tīri manas personas ne-anonimitātes dēļ. No otras puses mana būtība teic, lai neņemu galvā šo aspektu: kas es esmu, tas esmu un man nav jāslēpjas. Taču, ja es varu atklāti runāt par sevi, ir aizture staštīt par lietām, kurās iesaistīti citi cilvēki, jo tādējādi pastāv iespēja, ka viņi tiek atpazīti. Bet tā jau ir viņu dzīve, kādas man tiesības ar savām privātajām pārdomām publiski dalīties ar viņu personiskajām dzīvēm? :)
No šāda aspekta gribās sev jaunu cibas žurni, kurā atklātajā rakstīt. Jo man ir nepieciešamība "izrakstīties".

Bet vēl ir lietas, ar kurām gribas tā publiskāk dalīties: foto, pārdomas, mūzika, noskaņas. Un tām šeit cibā atkal ir par maz vietas, turklāt šis žurnāls nes līdzi vēl citu auru un informāciju, kuru es negribētu aktīvāk uz āru popularizēt. Nu lūk, un šādiem nolūkiem vajag atkal vēl citu vietni - blogu, visticamāk.

A reāli būs noteikti tā: varbūt uztaisīšu ārēju blogu, kurš, visticamāk, nomirs dabiskā nāvē un paralēli turpināšu rakstīt te. Jau tagad teju lielākā daļa privātāka rakstura ierakstu ir friend-only. Un man nepatīk šis ierobežojums, ko pati esmu uzlikusi. Taču citādāk nevar. Internets ir parāk publiska vide un par mani ar arvien vairāk cilvēku interesējas un šī tendence varētu arī pastiprināties. Viena lieta ir dalīties sajūtās ar cilvēkiem, kuriem es pa lielākai daļai esmu Interneta tēls, bet kas cits, ja viņi zin, kas zem šī tēla slēpjas. Un ja vēl ir negatīvi noskaņoti un nenobrieduši prāti: negribas dot sirdi ķengāšanai. Ar šo aspektu vēl būs jātiek man galā :)