izlasot ko tādu gribas iekšēji sacelties un mudināt arī Tevi uz to: kāpēc, kāpēc mēs baidāmies būt pašas, tādas, kādas esam?
ir patīkami būt mātei, sievai, sabiedriski sociālai būtnei, un kam tik vēl ne, bet, kad vienā brīdī attopamies, ka vairs neuzdrīkstamies atkla'ti izpaust savas iekšējās izjūtas, jo tās taču neiederēsies augstākminētajās lomās vai arī cilvēki mums apkārt pēkšņi mūs vairs nespēs atpazīt, nesapratīs...

Cik interesanti, rakstīju šos vārdus un sapratu, ka manis paustā doma daļēji savienojas ar Alisi Brīnumzemē. tas jau arī patiesībā ir stāsts par uzdrīkstēšanos būt pašam sev un darīt to, kas tīk pašam, nevis tikai pakļauties apkārtējo vēlmēm.

Ne es, ne Tu neesam vārgas un/vai gļēvas, taču visu laiku izturot, izturot, plānojot un kārtojot sāk pietrūkt sevis. Sevis.

Ko lai saka, nezinu par Taviem konkrētajiem iemesliem, kāpēc neuzdrīksties paust emocijas lapsā, taču... varbūt vari gan? :) Ja arī kāds nesapratīs, lai nesaprot, gan pieradīs un, varbūt, atklās Tevī jaunu šķautni. Jo Tevī tak arī ir vēl tās citas liesmiņas...

gribas saukt: uzdrīkstamies paust savas emocijas!
Starp citu, noteikti esi redzējusi, bet ja nu ne (tā nav zaķīšu pirtiņa, kā parādās info lapas hederī): http://www.pasakas.net/pasaku_kino/zakisu_pirtina/skapis/?bigPlayer=1