Kādas diskusijas (ar emocinālu turpinājumu arī citā saziņas līdzeklĪ) ietvaros apspēlēšu ideju - visi saņem vienādu atalgojumu, jo visi dara to, kas viņiem vislabāk padodas un ar pilnu atdevi. Kāpēc , manuprāt, tas tīri cilvēciski idejiski nestrādā un nestrādās mūsdienu sabiedrībā:

1. Nekad visi nestrādā ar vienādu atdevi. Un te nav runa par atalgojumu. Ir cilvēki, kas principa pēc darbu dara labi un pēc savas sirdsapziņas (viņi citādāk vnk nevar!), bet ir tādi, kas jebkurā gadījumā ātrāk gribēs no tā atkratīties. Ir visādi vidusvarianit, bet viss tak nav jāuzskaita, vai ne? Cilvēku sabiedrību, kur visi indivīdi iegulda vienādu enerģija patēriņu darbā, es pie labākās gribas nespēju uzburt savā prātā. Tad mums būtu jābūt robotiem, un tā jau ir cita saruna.

2. Kamēr ir atalgojums pastāv kā tāds, notiks salīdzināšana. Es strādāju tik un tik, viņš tik. Kāpēc viņam ir tik pat daudz atalgojuma, cik man, ja man ir 5x grūtāk/ilgāk/atbildīgāk/whatever. Lai cilvēks tā nedomātu, jāmaina domāšana. Nē, visa cilvēka pasaules uztvere. UN vai to reāli redzamā laika posmā ir iespējams panākt reālajā dzīvē mūsdienu sabiedrībā? Mēs gribam sacensties. Mums tas ir svarīgi – būt labākam/ vajadzīgākam kā otram. Tā ir dabā iekārtots, to ir pierādījusi vēsture. Cilvēki nav ar mieru būt vienā līmenī ar visiem. Mēs vienmēr par kaut ko sacenšamies. Pat neapzināti. Par vecāku uzmanību un atzinību, par vietu sabiedrībā, par darba novērtējumu. Pat dzīvniekos tas ir iekšā! Paglaudi vienu kaķi, otrs apvainojas! Ģimenē piedzimst pirmais bērns – ģimenes suns jūtas ar uzmanību apdalīts un sāk čurāt uz paklājiem. Tā kā arguments – atalgojums dala cilvēkus, izceļ kādu vai noniecina kādu, ir lieks. Atalgojuma sistēmu cilvēki paši ir izgudrojuši, pie tā dabiski nonākuši. To mēs patiesībā gribam! Šī vērtību laikmeta cilvēki.

3. Mūsu domāšana (indivīda un sabiedrības kopumā) ir pakārtota materiālajai, pašlabuma dzīvei. Mēs dzīvojam tādā laikmetā. Tiesa, viss ir tik tāl sadirsts, tik daudz jau zaudēts un lieli sūdi vēl tikai briest, ka arvien vairāk cilvēki sāk pārdomāt savas vērtības. Kaut kāda pozitīva kustība notiek, jā. Taču tā nav pietiekami liela, lai tuvākajā laikā kaut ko mainītu. Un, kas ir svarīgi – mainīt (ar apzinātu lēmumu, rīcību) neko nevar. Manā uztverē, cilvēce ir kā milzīgs mehānisms, ritenis, kas iekustināts lēni dodas kādā virzībā un atsevišķa indivīda skaļie saukļi neko nemainīs. Kopsituāciju maina katra iekšējais spēks, domas un rīcība, ne bļaustīšanās un skaļi , pretenciozi saukļi. Pie atziņām nonākam caur savu pieredzi un pārdzīvojumiem. Individuāli, tas ir intīms process. Protams, lai ir arī tie, kas bļaustās. Taču viņiem vajadzētu saprast, ka viņu bļaustīšanās ir nedaudz tāda mucas skanēšana. Daudziem pret to vnk ir imunitāte (ne jau tāpēc, ka teikts tiek kas nepareizs, bet vnk veidojas aizsargreakcija pret troksni (troksni s- traucējumi individuālās pasaules uztverei))

ā, un vēl jau šībrīža pasaules sistēmas iekārtojums. Veids, kā tiek vākta pārtika, ražotas drēbes, un mēbeles, mājokļi un nodrošināta realtīvā drošības izjūta. Palūkojamies uz šo visu globāli - uz pasauli un cilvēkiem globāli. un kā to izmainīt, visu sistēmu pilnībā izmainīt? noslaucīt visu, paturēt mazu komūnu, kas sadzemdē pilnu pasauli. Bet arī ilgtermiņā nestrādās. jo kāds no šiem komūnas locekļiem atšķirsies, aizies savu ceļu. cilvēks. kamēr būs cilvēks, pasaule dzims un ies bojā. cikls, cikls, cikls. Kamēr būs cilvēks, būs netaisnības un pakļaušanas. Šī ir tāda planēta. Un katram pašam jāveido sava paaule. jāmeklē līdzīgie un jādzīvo savā ziepju burbulī. gudri būs tie, kas ļaus šais bubuļos katram pašam dzīvot, jo viens kopīgs burbulis nepastāv. nav vienas taisnības. :) nav.

katrs dara to, kas vislabāk apdodas. Kāds bļaustās, kāds jau sen dara, kāds domā, kāds izliekas, ka viņu nekas neskar. Un visi ir cilvēki. Un nevajag braukt vienam otram virsū tikai tāpēc, ka tā mentailitātes, rakstura tips ir cits, tāpēc , ka viņš savā vērtību skalā vēl atrodas uz cita pakāpiena. Te jau var sākt pīt iekšā dvēseles un garu pasauli. Kā tur bija ar tām pārdzimšanām, vecākajām un jaunākajām dvēselēm, par zemi kā skolu? Ja šo domu attīsta tālāk – ko tad var gribēt no zemes un sabiedrības, ja šeit atrodas tik daudz dažāda līmeņa dvēseļu?

vienīgais veids, kā es redzu iespēju, ka katrs saņem vienādi un atalgojums nedala cilvēkus - atalgojums nepastāv kā tāds – visi tad tiešām strādātu pēc savām vēlmēm un iespējām. Taču, kā tas ir iespējams? Apkārtējā vide taču tā kā tā jānodrošina. Kaut vai pašā primārajā līmenī - ēst. Katrs tikai pats par sevi? Zināšanas un spēku robežas. Visus vājos nogalinām? Kur paliek cilvēcība? (ok, nenogalinam, humāni uzturam. tad atradīsies kāds, kurš izliksies par vājinieku, nāksies veidot kaut kādu aprūpes sitēmu, atkal iespēja radziņiem augt, un viss aiziet jūriņā...) Cilvēka neaktīvās īpašības tā kā tā izlauzīsies. – ahā, tu esi sev sagādājis gaļas kluci, bet man slinkums! Es tev pa kluso atņemšu! Un viss sāksies no gala...

Es ilgi vakar domāju par šo – kā iespējams ieviest sistēmu, kurā katrs saņem vienādu atalgojumu - šajā sabiedrībā tas nav iespējams. Nu nav. To var realizēt mazās komūnās, kur ir nolasījušies līdzīgi domājošie. Bet arī tas ir tikai uz noteiktu laiku, jo vienmēr atradīsies kāds citādais, kāds, kurš gribēs citus mērķus, redzēs citu ceļu, musinās un šķels, kaut neapzināti! Un te es atgriežos pie jau teiktā – cilvēku masa tam nav gatava. Domāšana ir cita. Cilvēka domāšana.

Mans rezumējums šim visam, apturot prātā ideju par vienādu atalgojumu jebkuram cilvēkam par jebkuru darbu. Lai tas notiktu, mums ir jādzīvo pilnīgā citā garīgajā pakāpē. Un, kas ir ļoti būtiski – VISIEM. Un tagad, iedomāsimies, cik ir reāli, ka vairāk nekā 6 miljardi cilvēku dzīvotu uz viena garīgā viļņa? Es nespēju to iedomāties. Ne šajā pasaulē. Bet tas būtu skaisti. Es labprāt gribētu to piedzīvot. Bet ir jau veidi, kā mazākas cilvēku grupas to piedzīvo, ir veidi, kā pieslēgties tam citam līmenim. Viss jau tepat mums apkārt ir. Vienkārši šis sabiedrības laikmets dzīvo uz cita viļņa, citā fāzē. Katrs var izvēlēties.

Lūk, vēl viens atslēgas vārds: izvēle.

iekodeets, ja tu izlasīji – es neesmu Bruts. Es šinī jautājumā esmu reāliste. Un man nepatīk, ka karoti no viena putras katla pasmeļ un grib ieliet citā putras katlā un bļaut uz to otru putras katlu, ka tas nerubī fišku un vispār sūdīgi vāra ēst. Es nevēlos bļaut uz šo putras katlu (alegorija, ok?!). Un vēlos tev arī to norādīt, bet tu dusmojies. Notikumi iet savu gaitu, tie jau kustās. Esi pacietīgāks. Es saprotu, ļoti labi saprotu, par ko tu runā, tās ir skaistas vīzijas. Šie likumi darbojas. Taču, vismaz pagaidām, ne globāli. Ja gribi nest gaismu tumsā (alegorija, alegorija!), pārdomā savu taktiku, vai arī rēķinies, ka šādā formā tevis izteiktie apgalvojumi tikai raisīs dusmas un agresīvas diskusijas. Vai tavs mērķis ir cilvēkos raisīt agresiju?

o enerģiju, ko patērējam citus noliekot, vai citiem aizrādot, labāk sev būtu tērējuši. Sevi kārtojuši. Un, ja kāds grib teikt, ka ar viņu viss ir kārtībā- tad ar viņu ir daudzreiz sūdīgāk, kā pats domā.

laipni aicināti izteikties. bet pa tēmu, lūdzu. ar to es domāju - kārtīgi saprast, ko esmu uzrakstījusi un tad. Nevis paķert kaut ko pa virsu, salikt kopā ar savām bildītēm un tad močīt. Diskusijās nereti abi iesaistītie domā vienādi, taču disksuijās otrs parasti tiek uztverts kā oponents un nereti sanāk, ka cilvēku uzskati ir vienādi, atšķiras tikai informācijas pasniegšanas veids un intensitāte. taču ar to pietiek, lai saietu matos. smieklīgi. bet tādi nu mēs esam.

cilvēki.