16 April 2008 @ 10:24 pm
 
Esmu uzaicināta uz otrajām pārrunām. Pēdējās.
Patiesībā esmu nobijusies. Ja Exigen mani ņem - laba alga, darbs, kas man labi varētu padoties (prakse visu pierādīs), lielas izaugsmes iespējas. No otras puses - jāpārvācas atpakaļ uz Rīgu, Laura jāmet iekšā šajā virpulī - aukle, privāts b/d... pa vasaru Laura varēs dzīvot vēl Talsos, kamēr Jānis vēl Latvijā, Talsu ome ar izteica gatavību auklēt, mamma jūlijā ir atpakaļ. Bet es? bet es un Laura? Būt mājās tikai brīvdienās, nobraukāt nto naudu bendzīnā, lai vakarā varētu pati bērnu nolikt gulēt un no rīta broakstis iedot? Njā. Jādabū ārāk mazāk bendzīnu ēdoša mašina, tad šo variantu varētu apsvērt. Ne katru darba dienas vakaru izbraukātu, bet gana bieži. Galu galā man darba laiks būtu no 10:00- 16:00, var normāli ierakstīties Talsos :)

Tā kā viss tagad pār mani gāžas, no vienas puses tiešām būtu svētīgi, ka Laura mani vairs netur tik ciešā saitē. Ja mēs paliktu tikai 2 vien ikdienā arī turpmāk, šī saite kļūtu vēl ciešāka. Jau tagad ir greizsirdības un histērijas, kad pievēršos kādam citam cilvēkam, kad neesmu bijusi mājās kādu brīdi. Es pati ar dikti pārdzīvoju, viņa jau jūt. Un tomēr, ja mani pieņems darbā, strādāt sākšu tik pēc jāņiem, Laurai būs jau 2 gadi. Pa dienu būtu ome, vakarā tēis vai mamma, brīvdienāš mamma. Baac. Es jūtos kā slikta māte, ka vispār apsveru šādu iespēju. Bet manas attiecības ar Lauru tiešām ir ļoti egoistiskas, kaut kā tas jāmaina. Tagad, kad tēta ikdienā ar vairs nav, šis egosism tikai stiprāk izpaudīsies.

Tik dīvaini. Liktenis pats nosviež pie kājām darbu ar algu 600Ls uz rokas, ģimene atbalsta, saka, ka palīdzēs ar Lauras pieskatīšanu, mans tēvs par sameklējis informāciju par privāajiem bērnu dārziem. Jānis tā kā tā taisās no Latvijas aizbraukt un, izskatās, ka neko nav sapratis (es te par cēloņu-seku likumsakarību) un izvēlas vieglāko ceļu. Nu ko, tad jau man jāizmanto šī iespēja.

Bail tā kā tā. Tas gan nenozīmē, ka apstāšos.


P.S. Ina aicina mani kādu dienu viņu aizvietot turisma aģentūrā :)
 
 
( Post a new comment )
[info]zanda on April 17th, 2008 - 09:08 am
Zinu par smagumu, skatoties kā mans krustdēliņš auga. No vienām rokām, uz otrām, no vienām mājām uz otrām, kamēr mamma cenšas pelnīt naudu un uzturēt visu to pajūgu. Un zini...nav ne vainas. Ir vienkārši tas jāpārvar, jo pēc tam viss iekārtojas tā, ka visu var mierīgi apvienot. Tagad ar prieku vēroju kā viņi ir abi ieriktējušies, pateicoties māmiņas prātam. Jā, bija grūti - cik daudz bija jādzird par to, ka neesmu laba māmiņa, ka es neredzēju to un es neredzēju šo, ko bebis izdarīja. Bet nekas nepazudīs. Bērns tāpat zina, kura ir viņa māte. Un tie mirkļi, kas tiks pavadīti pēc tam, būs daudz ciešāki Jums vienai ar otru.
Bet tas tik mans debīlais viedoklis.

P.S. Tā Ina nav pilns rublis. Es tavā vietā piedrāztu viņu un nekur neiet, vismaz ne ar tādu attieksmi kāda ir viņai.
(Reply) (Link)