Zinu par smagumu, skatoties kā mans krustdēliņš auga. No vienām rokām, uz otrām, no vienām mājām uz otrām, kamēr mamma cenšas pelnīt naudu un uzturēt visu to pajūgu. Un zini...nav ne vainas. Ir vienkārši tas jāpārvar, jo pēc tam viss iekārtojas tā, ka visu var mierīgi apvienot. Tagad ar prieku vēroju kā viņi ir abi ieriktējušies, pateicoties māmiņas prātam. Jā, bija grūti - cik daudz bija jādzird par to, ka neesmu laba māmiņa, ka es neredzēju to un es neredzēju šo, ko bebis izdarīja. Bet nekas nepazudīs. Bērns tāpat zina, kura ir viņa māte. Un tie mirkļi, kas tiks pavadīti pēc tam, būs daudz ciešāki Jums vienai ar otru.
Bet tas tik mans debīlais viedoklis.

P.S. Tā Ina nav pilns rublis. Es tavā vietā piedrāztu viņu un nekur neiet, vismaz ne ar tādu attieksmi kāda ir viņai.