22 September 2006 @ 10:40 pm
 
lasu cāļa konfernecēs par vīriešu izstrādaātajiem blondajiem gājieniem. Te. Paralēli pat izrakstu Wordā, jo daži stāstiņi ir tik smieklīgi, ka gribas paturēt. Lai kādā melnā dienā uzlabotu garastāvokli.
re ku tāds pavisam nejauks izgājiens, par kuru vīra kungs tiešām pelnījis
"Par brokastīm arī man ir stāsts. Kad mūsu mazajai bija pāris mēneši un es no rīta pieceļoties varēju stāvus aizmigt no noguruma, vienu rītu mans dārgais aiziet uz virtuvi un sauc - ko es ēdīšu. Padomāju, ka nekas tur īpašs nav, taisīt neko negribas, atbildu, ka laikam jau siermaizes. Dzirdu, šis baigi ņemās, kaut ko gatavo (parasti no rītiem mājās neēd, jo vēl nevar ieēst, aizbrauc uz darbu un tur dzer kafiju). Es tāda priecīga ņemos ar mazo. Ieju virtuvē, šis ēd vārītas oliņas, ceptu gaļiņu. Prasu - kur mana porcija. A šis man atbild - tu taču teici, ka ēdīsi siermaizes. Varat iedomāties kā es no dusmām rēēēēēēēēcu? Tas točna vairs nebija joks."

vai:
makaa kaadi pedejie 4ls lidz algas dienai,suutu viru uz veici...
lai noperk pashu nepiecieshamaako-dzert,maizi,kadu deinju,sieru utt
shis atnes viina glaazes ....esot bijusi akcija!!!!!
lieki piebilst manu reakciju!!!!!!!!!!!

un vēl:
a mans dārgais parasti vakariņas saņem servētas...vakar kad viņš atbrauc es biju vannā un saku, lai šis pats sev visu uzliek....iznāku no vannas un skats tik tiešām nožēlojams....vīriņš stāv kājās pie bāra letes, vistu ēd no katla,sautējums uz šķīvja un BURKĀ(!!!!!!!!) ietaisīta tēja.....es viņam prasu kāpēc burkā????a šis saka ka neesot varējis krūzīti atrast....kaut plauktiņš kur stāv krūzītes, nu tik tiešām rokas stiepiena attālumā......

ai, tur ir tik duadz, ka var apčurāties no smiekliem :)
 
 
( Post a new comment )
Lyr[info]lyrfeel on September 23rd, 2006 - 10:11 am
Tas i vispār vāks, šitie prikoli, bet tie ir reāli. Man vakar gadījās tāds gadījiens - no rīta uz ielas saku mīļumam, "aiziesi mājās, uztaisi sev to vistas fileju ar kartupeļiem, un mazu kriksīti no tā visa atstāj man, es vakarā vēlu atnākšu un iegrauzīšu". Domāju, vismaz viņš būs paēdis kārtīgi, es pa dienu kaut ko centrā sagrabināšu.

Un vēlu vakarā, kad atnāku mājās, nekas nav taisīts. Pulkstens pusdeviņi, tā vistas fileja vēl tikai kūst. Mīļums lietišķi prasa, "nu, tad cepam gaļu ar kartupeļiem?" Es, protams, skaidroju, ka biju domājusi, ka viss jau būs uztaisīts, pusapēsts un atdzisis, un man tikai jāuzsilda, nevis tikai jāsāk taisīt no nulles, un ka man tik daudz nemaz vairs negribās, pie tam tik ilgi jāgaida. Bet viņš, izrādās, pa dienu izdomājis paēst kaut ko pavisam citu, bet izņēmis gan to vistu no ledusskapja atkausēties, lai es varētu vakarā sev uzcept, ja jau es tā esot gribējusi... Un viņš esot "šokēts...!" par to, ka es tagad atsakoties no tās filejas ar kartupeļiem (kuri vēl netīrīti maisiņā uz āķa karājas).
Karoč, bezsakarīgs pārpratums sanāca, ar visu "tvaika nolaišanu" utt., bet beigās miera labad kopīgi uzcepām to gaļu ar diviem kartupeļiem un mierīgi nošņakarējām
(Reply) (Link)