Tas i vispār vāks, šitie prikoli, bet tie ir reāli. Man vakar gadījās tāds gadījiens - no rīta uz ielas saku mīļumam, "aiziesi mājās, uztaisi sev to vistas fileju ar kartupeļiem, un mazu kriksīti no tā visa atstāj man, es vakarā vēlu atnākšu un iegrauzīšu". Domāju, vismaz viņš būs paēdis kārtīgi, es pa dienu kaut ko centrā sagrabināšu.

Un vēlu vakarā, kad atnāku mājās, nekas nav taisīts. Pulkstens pusdeviņi, tā vistas fileja vēl tikai kūst. Mīļums lietišķi prasa, "nu, tad cepam gaļu ar kartupeļiem?" Es, protams, skaidroju, ka biju domājusi, ka viss jau būs uztaisīts, pusapēsts un atdzisis, un man tikai jāuzsilda, nevis tikai jāsāk taisīt no nulles, un ka man tik daudz nemaz vairs negribās, pie tam tik ilgi jāgaida. Bet viņš, izrādās, pa dienu izdomājis paēst kaut ko pavisam citu, bet izņēmis gan to vistu no ledusskapja atkausēties, lai es varētu vakarā sev uzcept, ja jau es tā esot gribējusi... Un viņš esot "šokēts...!" par to, ka es tagad atsakoties no tās filejas ar kartupeļiem (kuri vēl netīrīti maisiņā uz āķa karājas).
Karoč, bezsakarīgs pārpratums sanāca, ar visu "tvaika nolaišanu" utt., bet beigās miera labad kopīgi uzcepām to gaļu ar diviem kartupeļiem un mierīgi nošņakarējām