Nezinu, kā būs vēlāk, bet man šobrīd liekas, ka nevienam pašam savu bebu neuzticēšu, un 13 gadiņi tāpat biku par maz gan, manuprāt 8)))

Varbūt tā meitenīte dienās kļūs par īstu auklīti... Bet ar visām man pazīstamām auklītēm ir tā: tos bērņukus viņas ir izauklējušas atliku likām, mēnešiem vai gadiem, un līdz ar to pašām savus bērnus negribas "zavestji", kā krieviski saka. Nevienai no tām manām pazīstamām auklītēm joprojām bērnu nau 8) Un viņas tā arī saka, ka nemaz negribot :D
Tāpēc dīvaini tas tā ir. Bērni kā darbs. Un, ja jau darbs, tad mājās gribas atpūsties no tā. Vai kaut kā tā.

Man nekad nav paticis bērnus pieskatīt, vienmēr no tā esu izvairījusies 8)) Man vispār ļoti grūti saprasties ar bērniem, sevišķi tik maziem, ar kuriem vēl neko nevar sarunāt. Man nervi netur mazuļu brēkšanu, man tās ir trakākās šausmu bailes, pilnīgi un galīgi smadzenes aiziet ciet, un vienmēr priecājos, kad man tas vēl nedraudēj... 8))

Tagad domāju un ceru, ka, lai nu kā, bet savējais ir savējais, un ar savējo būs savādāk :D Savējais patiks tāds, kāds būs! Un vienalga iekšā tāda lūgšana sēž, lai mans topošais būtu miermīlīgais tipiņš...

par to neuzticēšanu... man jau baaaigi negribas, kaadam citam viņu atstaat. Ļoti liela nedrošības sajūta krūtīs. Bet es sev mēģinu iestāstīt, ka bērnu nedrīkst tikai pie sevis turēt. Kā tad būs, kad bērndārzā jāiet, bebīškoliņās vai kur citur? Nevarēšu tak visu laiku pie sevis noturēt. Tāpēc rūdu savu raksturu, jo Luarai nav nekas pretī, ja viņu pastumda arī kāds cits. Bet vispār jau baiiigi nepatīk atstāt kādam. Par laimi tikai 2 reizes tā ir gadījies un arī tik uz nepilnus tundu.