04 January 2005 @ 06:14 pm
 
TAS pārgājis. Bet sajūta paliek. Tagad vēl grūtāk būs sagaidīt mirkli. Ja negaida, viss atnāk ātrāk, pat kā sniegs no skaidrām debesīm uzkrīt. Tā tas bija pēdējoreiz.
Dod un njem siltumu :)

Pazīme, kāda -?, kad Tu nejūties dusmīgs? Es bieži jūtos uzvilkta, vai sastresojusies, kā šodien bankā, bet dusmīga - reti reti. Es atceros par ko biju dusmīga pēdējoreiz, bet tas bija jau sen un negribu cilāt. Ne jau tāpeč, ka atkal dumoties, vnk atcerēties tos laikus negribu :)

Bija doma, ka varbūt nevajadzētu runāt. Jo pārāk haotiski domas skraida un tad vārdi sapinas, jo īsti nesaprot, kas jāsaka. Pārāk ātri, pārāk haotiski. Bet iekšpusē ir silti un pūkaini. Jūtos jocīga. Vakar bija mirklis, kad nodomāju, kāpēc ir tik daudz lietu, par ko es neuztraucos. Dažbrīd pat šķiet, vairāk jau no malas, ka uztraucos, bet iekšpusē ir tāds milzīgs miera klajums. Kas būs, būs. Nekas nevar notikt uz sliktu. Varbūt šīs apjausmas dēļ.

Kolekcionēt atmiņu lādītēs cilvēku figūriņas no dāzādām niansēm. Vērto citu cilvēku ģiemens dzīves. Kā zaglim aiz gaisā loga. Uns alīdzināt tās. Bez secinājumiem.

Vēl es domāju, ka neviesn jau īsti nelasa šos garos poustus. varbūt pa diognāli paŗbarauc pāri, ja skats, kur aizķeras un interese tiek radīta, tad viss tiek izlasīts arī rūpīgāk. Man tā liekas, jā. Jo pati es ne vienmēr lasu visu, kas ir garš. Pārsvārā tiaki tos cibiņus, kurso esmu ieinteresēta personīgi, a citādi tie prātojumi ātri nogursina. Arī manis pašas. Tāpēc nepaŗlasu. Patiesībā tā tāda liela dvēsels samazgu izgāšana vien ir. Kāda tur patiesība - to jau visi sen tā kā tā zina. Tu atvieglojies, vai vnk sakārto sevi, skaļi izliekot vārdus uz papīra, cibas vai vēl kur. Un ar to pašu brīdi viņi no tevis aizlido un līdzi vārdiema izlido arī tā doma, sāpe, pacilātība, lai vai kas tas arī būtu. Un cilveķs atkal var sevi piedrazot tālāk. Nav jau tā, ka viss tas tikai piedrazo. Gluži kā ar barību - vajadzīgās vielas uzsūcas asinīs(?), tā mūsos paliek, mēs baga'tinamies ar emocijām, pieredzi un nevajadzīgās vielas tiek izvadītas no organisam - emociju, notiku čaulas tiek izmestas šeit.

//tikko pamanīju priežu skuju sev uz galda. Nez, no kurienes tā radusies?

Šis pousts man pašai šķiet ārkārtīgi jocīgs. Es pati.

Es vēlos būt tajā siltumā. Es jau tajā esmu. Trūkst tikai. Pozitīvasi vairojas, ja dalās ;)
 
 
( Post a new comment )
[info]arteck on January 4th, 2005 - 07:25 pm
nepiekrītu. esmu dažreiz meklējis vecos ierakstus, lai atrastu ko jaunu vai arī atcerētos kā es jutos tajā mirklī. bet nu katram ir savs. taču nenoliegšu, ka dažreiz tas patiešām ir tāda emociju kamola izspļāviens. tā, ka izšķīst. katram savs.
(Reply) (Thread) (Link)
phoenix[info]phoenix on January 4th, 2005 - 07:28 pm
ne jau viss ir domāts, lai aizmirstu :) Kā jau tu pateici - dažreiz. Es parasti nepārlasu tad, kad tas vēl ir atmiņā, bet vēlāk - priekš šī "vēlāk" jau arī patiesībā tiek rasktīts. Galu galā tāpēc es jau vispār te kautko rakstu - lai vēlāk atskatītos uz sevi un redzētu, kur esmu bijusi gan fiziski, gan garīgi.

Bet doma kā tāda ir un paliek - rakstīšana ir atbrīvošanās. Man.
(Reply) (Parent) (Link)
Shelly[info]shelly on January 4th, 2005 - 11:16 pm
Siltums nevar būt samazgu izgāšana. Siltums ir.
(Reply) (Thread) (Link)
phoenix[info]phoenix on January 4th, 2005 - 11:26 pm
tās divas lietas: siltums un samazgas nebija kopā jāuztver.
shiten te es sarkastiiju vairaakas domas vienkopus.
Tagad jāsāk domāt, ko gan pārējie tur ir izlasījuši :D

(Reply) (Parent) (Link)