kur tik skatos visi bļauj/čukst/murmina par to, Valentīndiena ir sux...
ka tas ir tā un šitā, komercija un sou on...

un pat ja? vai tādēļ ir jāizmirst, ka tie ir svētki vispirmāmkārtām pašam sev? Ka vari apjaust, cik tad ir to cilvēciņu, kuriem Tu spēj dāvāt un dāvā savas sirds siltumu un vai ir tas viens, kuram veltīt savu mīlestību, kurā peldināt savu mīļumu un gūt prieku par to, ka Tava mīlestība padara laimīgāku kādu citu..? Mēs ikdienā aizskrienam viens otram garām, aizmirstam pateikt cik ļoti mīlam un cik ļoti ilgojamies... Tomēr katrs no mums vēlas, lai kāds viņu sauktu par savu mīļumu, lai kāds mīlētu viņu īpaši, lai veltītu domas un skupstus, sūtītu mīlestību un cīnītos tās dēļ... katrs no mums to vēlas. Un tie, kas visskaļāk kliedz, ka tas viss ir kaķim zem astes, tie... (paši zināt).
Un es neticu, ka neviens šo dienu tomēr negaida ar mazām trīsām – jo, ja nu es dzirdēšu vārdus, kas liek būt laimīgam? Tie ir Mīlestības svētki, un ja mēs kādu mīlam, mēs kaut kur savas zemapziņas kaktiņā gaidām, ka mūs atcerēsies, ka mums dāvās smaidu, labu domu un to pašu mīlestības sajūtu...
Pilnībā piekrītu, ka katra diena ir jāpadara par mīlestības svētkiem, diemžēl mēs esam cilvēki ar saviem pienākumiem, rūpēm, dusmām, skumjām, rutīnu, aizmāršību, neiecietību... Un galu galā... Kāpēc reizi gadā cilvēki nevarētu svinēt, ka mīl?
Mēs katrs varam izvēlēties, kad pateikt sev svarīgajiem cilvēkiem, ka mīlam tos. Jā, varam. Bet, ja ir dotas izvēles tiesības, tad viss parasti tiek atlikts uz vēlāku laiku, līdz netiek izdarīts nemaz. Tāpēc, vai tad nav jauki, ka ir tāda diena, kad visa pasaule mīl? Mīl jau tā kā tā, bet šodiena ir svētki!

Un komercija, popularitāte, noodrāzība etc... uz to nav jāskatās, tie, kas brēc par šīm lietām, vnk jau paši sevī skatās tikai uz virspusējo, baidoties ielūkoties savās sirdīs, baidoties...
Vieglāk taču ir noliegt šo dienu, nekā baidīties, ka neviens Tevi neatcerēsies...