Tie, kas grib redzēt, redzēs. Tie, kas negrib redzēt, neredzēs. Vēl būs tādi, kas nemācēs. Un vēl būs tādi, kas savā trulumā visu dzīvi nodzīvos kā ar skatu vienā punktā.

Bet es te ne par to, es par to, ka PIEŅEMTS. Kam pieņemts, kurš pieņēma, kāpēc pieņemts? Man tas noteikti nav pieņemts. Man nevajag dienas, kurās atzīmēt, kurās svinēt un kurās sērot - es esmu es pats un man tas notiek tad, kad man to vajag. Manu iekšējo dzīvi nenosaka tikai banalitātes - darbs, tv, internets, dzertiņi, utt. Es paspēju par visu padomāt.

Bet tagad atbildi tu man, ja cilvēks valentīndienā nopērk sarkanu kārbu, ieliek iekšā sarkanu odieru un uzdāvina draugam/draudzenei, kurš pretī dod tikpat sarkanu kārbu... tad - vai viņiem šie svētki ir kaut kādi svētki? Vai varbūt drīzāk es to sauktu par "citādu ikdienu". Neviens jau neko nesaprot, tikai izbļaustās, izmētā sarkanās paciņas, utt. Nē, ne sūda nav vērtības tādām masu padarīšanām, bez tam to dalībnieki no tā visa ne sūda prātīgāki nepaliek. Страна стройся, страна дари, страна целуй, страна отбой!