Uz Matīsa Čaka krustjuma ir RAITA's veikals. neiesaku. Neejiet tur. Tur ir pretīgs pavecs vecis, kurš mūždien staigā ar saulesbrilēm un kurma trūkst priekšējo zobu, bet tie kas ir, ir pretīgi pēc skata. Pilnīgi negribas uz viņu lūkoties, kad viņš runā. Un vēl viņš ir ārkārtīgi nelapins. Ja uzreiz precīzi nevar raskturot marku vai firmu, vai kādu parametru precei par kuru es tikai interesējos, viņš šuta 3mājas tālāk. Un kad me 1dien bija tur iegājusi, tad man pilnīgi nācās viņam pusskriešus mesties cauri visam vekalam, jo viņš no amnsi izskatījās, ka bēga, ik pa brīdim pār plecu atsakdīdamies un kaut ko dirsdams. Viņa attieksme tiešām ir unikāla. Vaaah.

Neejiet arī uz kino DAILE kafejnīcu. Man tu rbiaj sajūta, kā kaut kādā bomžu/dzērāju/dīvaiņu/izbijušo cietumnieku ēstuvē. Kamēr es tur ēdu, tikmēr paklausījos, kā izbijušais cietumneiks lamā savu māti, bet viņa māte raudulīgā tonī atprasa kaut kādu naudu. Redzēju veci, kurš sēdēja zonā, kur rakstīts "smēķēt aizliegts" un vislaik pīpāja un skatījās kaut kur tālumā viņam vien zināmā punktā un nevienu reizi nepakustējās. Vismaz es to neredzēju. Kad gāju prom, viņš jau kādas min2 turēja mutē neaizdegtu cigareti un paceltas šķiltavas, it kā kuru katru brīdi grasītos aizdedzināt. Tad vēl sēdēja viena paveca tante milzīgā kažokā, pagariem krāsotiem blondiem matiem un demonstratīvi pār plecu pārmeastu šallli. Viņai uz galdiņa pretim bija jau sen izdzerta kafijas tasīte, Philip Moris cigaretes, pelnutrauks ar aju 3 izpīpētām cigaretēm un liels piezīmju bloks, atvērts pēdējajā vākā, kur izsaktījās, ka pilns ar visādām piezīmēm. Un viņa nepārtraukti runāja ap mobilo telefonu, gražīgā teatrālā tonī. Un kā beidza veinu sarunu, tā uzsāka nākamo. Uz beigām, viņa visu laiku mutei priekšā turēja roku, lai pārējie apmeklētāji nedzird, ko viņa saka arī pirms tam nevarēja saprast, par ko viņa runā) un ierāvusies pašā galda stūrīti izmisīgi blenza pa logu uz Barona ielu. Kad gāju prom viņa joprojām runāja pa mob. Man viņa atgādināja/radīja asociācijas ar izbijušu aktrisi, kas vismaz savā dzīvē, j ane uz skatuves cenšas būt tāda, lai pārējiem, uzmetot viņai skatu, uzreiz būtu skaidrs, kas viņa ir - aktrise. Un ne jau kaut kāda, bet izcila!!! Šķiet, ka viņai nav ko pa dienām darīt un tad nu cenšās izklaidēt pati sevi kaut ko izcdomājot un mocot savas paziņas.
Un tad vēl uz beigām ienāca ubadze un nostājās pie durvīm. Ilgi stāvēja. Beigu beigās pie viņas pienāca bārmene un iedeva maisiņā edīenu pārpalikumus. tad viņa aizgāja.
Nepatika man tur ēst. Galdi nepatīka. Pārtika nepatika. klienti nepatika.

Nujaa', bija apmēram tā, kā es domāju. īsi punkti:
1. Tas vakara vadītājs, aktieris Kāviņutur sauca koķetēja ar mani. Me pilnīgi nezināja, k ur acis likt. Tas bija tad, kad viņš vēl pirms sākuma pie bāra sēdēja.
2. Satiku sen neredzēto jerrym, kas bik pakonsultēja par kārtību, kādā viss notiek un cilvēciņiem,kas bija uz skatuves.
3. Redzēju aktrise. Nu nekādīgi viņa neatbild amanam priekšstatam apr sevi. Un ulvs'a arī nē. Mēs bijām iedomājušies ka viņa pilnīgi noteikti ir blonda un viņas stils vairāk velk uz pokemones pusi. Vilšanās :D
4. Redžeju "kruto" aktierīti Mārci, kas manās acīs ieguva tikai tāda cilvēka lomu, kas spēj pārsp;laut pār lūpu savas krutās frāzes tikai tādā gadījumā, ja ir pārsvarā. Izskatās, ka viņam nav ne talanta ne spēka, viņš ir tikai cilvēks, kurš uz savas paspārleicinātības un citu pazemošanas rēķina iegūst spēku un idejas, ko teikt. Bet ja viņam pretī nostātos viņam līdzīgs cilvēks, kurš savu tēlojumu balstītu uz apkārtējo paņirgāšanu/pazemošanu, bet spētu arī pats neatkarīgi improvizēt, tad viņam vispār nebūtu ko teikt. Varbūt es kļūdos, bet man ir jautājums: Via šis Mārcis monologos ir spēcīgs?

Parasti mums darbavietā nav nekāda svētku noskaņa. Uz Ziemassvētkeim parasti visi visvairaak attopas, ak jātasia kaut kāds noformējums, vai kas, lai pašiem vsiamz būtu sajūta,ka svētki tuvojas, bet parasti tas tā arī vajadzības līmenī paliek. Vienīgi šogad bija veina vāze ar priežu zariem uz šefa galda un mirguļojošās lampiņas gar logiem. Bet man tas tāapt pavirši un ne pēc kā neizskatījās. Un par citiem svētkiem, kuri ir tematiski, var nemaz nerunāt, tad nekas nemainās.
Un šodien! Šodien sagribējās kaut ko tādu pavasraīgu, foršu. Un kā reiz Lieldiena tuvojas. Man ssapirka kaut kādus pričendāļus DUNI veikalā uz Barona ielas. ŠObrīd birojs izskatās bik pavasarīgāks un Lieldienīgāks, kaut gan manai pilnai laimei vaajdzēs vēl visādas spalvas, pūpolus, vainadziņus etc sagādāt. Šobrīd es tikai visus monitorus apspraidīju ar spalvām un šur tur izveitoju mazus cālīšus.

Tā kā šonakt endrju paliek pa nakti darbā (gribot pārinstalēt savu kompi uz openBSD), man ir tikušas 3 tulpes.
Vispār jau labu laiku atpakaļ tika norunāts, ka par katru nakti, kas tiek pārlaista darbā, nevis mājās/gultā/man blakus, tiek man dāvāts zieds. Sākumā viss g;aja pēc plāna. Mājās sakaltēju pat kādas 7 rozes. bet tad vīrietītis izdomāja, ka pārāk dārgi šis prieks izmaksājot - domāju gan :D ne jau reizi mēnesī jams paliek pa nakti. Un tā nu puķu pirkšana kā kompensācija kļuva par neregulāru pasākumu.
Šodien gan- dabūju jau iepriekš minētās 3 tulpes. Bet ne jau šādas tādas, bet ar šķrines nosaukumu "Papagailīši". Tīri interesantas. Sākumā viņas definēju kā interesanti nesmukās puķes (ir arī interesanti smukās puķes). Bet tagad, kad viņas ir izplaukušas, man iepatikās. Tulpītes ir sarkananas ar dzelten-zaļām ziedlapu maliņām. Maliņas puķītei izsaktās, kā karstumā sačokurojušās, bet izpalusktot izskatās ok.
Žēl, ka nav digicam. Tad varētu nobildēt un parādīt jums arī. Un vēl man žēl, ka nevaru nobildēt un parādīt jums manu skaisto sieviešdienas pušķi. Tas man arī dikti dikti patika un joprojām patīk!